January 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20 | Next 20

Jan. 10th, 2022

Pēc visām pastām, ravioli, picām un zivīm sagribējās kartupeļu biezeni tā, ka acīs cērt! Tagad vāru.
Starp citu, piena vietā gadiem izmantoju kartupeļūdeni + olīveļļu vienādās devās. Ja ir, piegriežu klāt baziliku (vislabāk to lillā, bet es mēdzu arī zaļo izmantot).

Žēluma gals, skatoties, kā Eduardo Ponti savā ekranizācijā pārvērtis brīnišķīgo Romēna Garī aka Emīla Ažāra romānu "Visa dzīve priekšā" par kārtējo pazemoto un apvainoto "nabadziņu" taisīšanas stāstu https://www.imdb.com/title/tt10627584. Bet zinot Ponti-Šikolones (Lorēnas) ģimenes vecākās paaudzes neizvēlību politiskajos un mafiozajos sakaros, arī tagadējā izpatikšana aktuālajām politiskajām modītēm diemžēl nav pārsteigums. Bail pat iedomāties, cik daudz labas literatūras vēl tiks reducēts līdz šādam līmenim.
Tags:

Ziema, janvāris

Katru vakaru ar sīku atvieglojumu nosvītrot datumu kalendārā un nodomāt, ka ir jau par vienu dienu tuvāk pavasarim. Aizliegt sev nodomāt, ka vienlaikus - arī par vienu dienu tuvāk nāvei.

Pirms 15 gadiem, 2007. gada 9. janvārī Stīvs Džobss, viss vēl sveiks un vesels, prezentēja gaidās tvīkstošajai pasaulei aifonu.

Notikuma radītais posts vēl tiek izvērtēts.

Jan. 9th, 2022

"Pareizi uzlikta sejas maska dara mūs līdzīgus
un mazina sociālās atšķirības.
Mutei priekšā esošais audums slāpē skaņas,
tās kļūst mīkstākas un palīdz nolīdzināt
daudzo valodu dažādību.
Turpinot lietot sejas aizsarglīdzekļus,
mēs tuvinām dienu, kad spēsim sazināties
vienā valodā, valodā, kādā savā starpā
sarunājas sūnas."
Žebers "Ceļš pie patērētāja"
Tags:

Jan. 8th, 2022

Principā, mierīgi varētu palikt arī vēl nedēļu, bet man vajag otru monitoru, so back to reality, rīt braucam mājās uz lokdaunu.
Bet! Šodien dabūjām galdiņu labajā restorānā un lokālais rock pub jau zin mūsu "the usual". Ziemas sezonas mtb noslēgums uz saulainas un skanīgas nots! Rīt gan sešos jāceļas, lai līdz vakaram mājās.

---

Kaut kad šonedēļ nomira 20. gadsimts. Es te pēdējos gados sms veidā sarakstos ar vienu no dižākajiem Latvijas pankiem. (Nē, tas nav Dambis, ir aŗi citi! :) ). Jo mūs vieno viena kolekcionāru kaislība. Kāda – neteikšu, lai nav par daudz informācijas. Nu lūk, un visu laiku mēs nesazinājāmies failos, jo viņam bija podziņtelefons. Un vakar es saņēmu no viņa aimesidžu. Priekškars, klusums...

---

Vai kāds var ko jēdzīgu pastāstīt par karēļiem? Vai viņi ir tādi kā somu latgaļi? Vai, ja viņiem būtu paveicies un viņi arī pēc Staļina būtu 16. republika ar drusku lielāku pašnoteikšanos, viņiem attīstītos literārā valoda, būtu sava kultūra – mākslinieki, rakstnieki, kino u.tml? Tur bija tam potenciāls? Vai viņi pēc impērijas sabrukuma pievienotos somiem, vai arī paliktu kaut kur pa vidu kā moldāvi ar savu valsti un dalību ANO un olimpiskajās spēlēs?

Kas bija pēdējā filma, ko noskatījāties bez telefona glāstīšanas pauzes?
(piefiksēju, kas tas ar mani notiek arvien retāk)
Tags:

Blēņu stāstiņi

"Blēņu diena" ar un par Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi ir ārkārtīgi sirsnīgs un jauks kadros iemūžināts atmiņu krājums. Visfeinākais stāsts bija, kā Ģirts Jakovļevs savulaik Losandželosas latviešu biedrības namā trollējis trimdiniekus, kad šamējie prasījuši, par ko strādā viņa sieva Dace. Jakovļevs pilnīgā nopietnībā teicis, ka viņai ļoti labs darbs - Čekā. Uz darbu jāiet tikai ceturtdienu vakarpusēs uz šaušanu, pārējais laiks mājās ar bērniem. Un tā tās baumas aizgājušas... :D
Tags:

Jan. 7th, 2022

Kāpēc es tāds dusmīgs

Es nesaprotu vienu tādu lietu.
Tā ir mazā sieviešu mugursoma.
Tur taču nekas nelien iekšā! Nu kā – nekas. Tur lien telefons, es zinu, jo man mājās arī viena tāda ir, kurai šāda mugursoma.
Un tad es zvanu, un telefons mugursomā, un viena zvanu nedzird.
Un tad man jādusmojas...

Pēdējie divi gadi daudziem nav bijusi medusmaize, bet padirst divus gadus no dzīves izteikti fokusējoties uz kovidu, diendienā meklējot apstiprinājumu savai šizai - mjā, tur nevar palīdzēt.
Turklāt - ja nebūtu kovids, fiksācija būtu uz kaut ko citu. Tā kā Krievijā - nedod dzīvot, dod tik kādu iedomu ienaidnieku.

Jan. 6th, 2022

Es agrāk pavadīju daudz laika, pat jāsaka, neveselīgi daudz laika domājot par kaut kādu dzīves jēgu un ko darīt ar brīvo laiku un kas būtu jēgpilni un tamlīdzīgi.
Pagājuši ir vairāki gadi un noskaidrojies ir tas, ka sportot ir būtiski pašsajūtas uzlabošanai, ka spēlēt pārāk daudz datorspēles nav būtiski, bet bišķi gan vajag. Un, ka vajag darīt kaut kādas lietas, kas patīk, vai nu kaut ko palasīt, vai (manā gadījumā) pamontēt viģikus, kas man vienmēr ir paticis. Ar nekādiem sabiedrības labuma rosinošiem projektiem nenodarbošos, bet, ja kaut kas sakritīs ar to, ko es gribu, kāpēc ne. Kopējam sabiedrības labumam es ziedoju nelielas summas katru mēnesi.

Manuprāt, tieši sporta dēļ man vairs nav tie mistiskie jautājumi par to, ko būtu jēgpilni darīt. Tādi jautājumi pārsvarā ir bezjēdzīgi, jo jēgas nav no nekā. Ja nu vienīgi tu atklāj netāli esošu apdzīvojamu eksoplanētu. Un arī tad, jēga tam ir tad, ja tu pieņem, ka cilvēci turpināt ir jēga. Es dotajā brīdī neesmu par to pārliecināts. Līdz ar to, jādara ir tas, kas tev sagādā prieku un pat būtu vēlams to priekšlaicīgi ieplānot, lai gadījumā, ja tu tajā dienā piecelies un esi tāds "eee, es šodien neko negribu darīt", tad lai tevi nedaudz piespiež to darīt, jo beigās jau tāpat būs forši.

Jan. 5th, 2022

Hobit-hipsteru dzīvoklis: (links vairs nerāda pareizo dzīvokli)

Bet - cepurnost' par stila ieturēšanu, pat vibrators ir koka sprunguliņš (vannasistabā, uz plaukta pie palodzes)!

Upd. Bāc, hobitu dzīvoklis ir pazudis no saraksta!

Ja man būtu kaut kas jāsaka jaunām sievietēm, es teiktu šo:

- nebaidies kļūdīties - eksperimentē, meklē un iemācies kaut ko jaunu;
- finansiālā neatkarība ir galvenā atslēga uz brīvību un izkļūšanu no sarežgītām situācijām; nepaļaujies ne uz vienu citu šajā ziņā, tikai sevi;
- nebaidies nepatikt - lieliski atsijā visus, kurus tu pilnīgi noteikti negribētu savā dzīvē;
- iemācies sevi uzslavēt, nebaidīties norādīt uz sava padarītā vērtību - labāk lai kāds tevi uzskata par iedomīgu nekā tu sēdi stūrītī un nesaproti, ko neviens tevi nenovērtē;
- neļauj sevi paralizēt ar konservantu iecienītajām standartfrāzēm - cik tu agresīva, asa, iedomīga - galvenās birkas ar kurām tev jāsaskaras, ja esi pieradusi izteikties brīvi, esi pašapzinīga un zini, ko gribi;
- zini, ko tev vajag un kas tev ir piemērots; gribēt var daudz ko, bet saprast, ko tev vajag (un arī noteikti nevajag un kas nav piemērots) ir daudz vērtīgāk un noderīgāk ilgtermiņā;
- ko citi padomās, tā neviens nedara, es izskatīšos pēc kaut kādas jocīgās - jep, cilvēkiem patīk sevi ierobežot, neesi tāda kā viņi.

Jan. 4th, 2022

Birds aren't real

Atceros no bērnības, ka man jau tad patika dzīvnieki. Tajā skaitā putni. Atceros, kad biju pavisam sīks, pie mājām bija gan putnu būrītis, gan barotava, kurā putni ēda kaut kādus graudus, zīlītes ēda kaut kādas speķa ādiņas. Sen jau tas bija, Padomju laikā. Tad es vēl nezināju visu patiesību par putniem, bet jau tad es instinktīvi jutu, ka kaut kas ar tiem putniem nav īsti tā, kā vajag. Piemēram, tās speķa ādiņas, zīlītes it kā tur bija un ēda, bet tomēr it kā neēda, nevarēja saprast, vai ir apēdušas vai nav. Tagad mūsdienās arī skatos uz baložiem uz sava balkona un ar savām mūsdienu zināšanām jau saprotu, ka tie nemaz nav putni. Es negribu apgalvot, ka putni nav īsti, bet, nu, ir jābūt diez gan akli valdības lēmumus atbalstošam, lai to neredzētu. Ja ASV tas sākās jau pagājušā gadsimta vidū, tad jābūt ļoti alternatīvi apdāvinātam, lai nesaprastu, ka pie mums Latvijā putni ir tik pat īsti, kā ASV. Tāpēc es katru reizi aiztaisu aizkarus pat neskatoties uz to, ka no ielas tāpat neviens nevar redzēt, ko es mājās daru. Izņemot, "putnus". Starp citu, ir vairāk, nekā 150 pētījumu, kas neapstiprina, ka putni nav valdības droni, kas novēro cilvēkus. Ja Kariņš, Levits un Pavļuts neslēptu no mums visu statistiku par putniem un vīrusa saslimšanu, tad viss būtu vēl vairāk skaidrs. Es teiktu, ka tas ir noziegums, jo viņi tiek uzturēti par tautas naudu.

Starp citu, es nesen veicu arī mazu eksperimentu ar organoleptisko metodi - gāju lejā pa trepēm un redzēju, ka viens "balodis" mani vēroja pa kāpņutelpas logu. Otrs eksperiments, ko veicu bija tāds, ka es pabēru "putniem" graudus. Domā, ka viņi tos ēda? Vai esi kādreiz redzējis, ka drons ēd graudus vai speķa ādiņas? Tas bija retorisks jautājums. Es toties esmu redzējis, ka drons lādējas pie vada. "Baloži" un "vārnas" arī ir redzēti sēžam uz vadiem, ja kas. Principā es labprāt veiktu pētījumu ar dzīvu "putnu", bet tos jau nevar noķert. Arī tas ir noziegums, par kuru viņi visi atbildēs tribunāla priekšā. Es vienkārši gribēju to ietīt folijā un pielikt pie mobilā telefona konkrētā frekvenču diapazonā, lai redzētu, vai tas dabūs Omikronu caur G5. Varbūt canceru, nezinu. Bet man neizdevās. Iepriekš minētā iemesla dēļ. Proti, pie drona pielips magnēts, jo tajā ir čips.

Principā vienīgais iemesls, kāpēc es veicu šo ierakstu ir, lai pateiktu, ka, ja var ticēt uzticamiem avotiem Internetā, tad tuvākajās dienās kaut kam vajadzētu notikt.

Vēlāk:
Mana mīļākā filma ir Alfreda Hičkoka filma "Putni", jo tā ir no laika, kad filmēšanā izmantoja pēdējos īstos putnus. Pasaki, kas tev likās smieklīgs vai nesmieklīgs tajā filmā un es pateikšu, vai tu esi nekritiski domājošs vai arī tu vienkārši esi woke.

kā arī man ir interesants genderjautājums
kādēļ iluzionisti zāģē uz pusēm vienmēr sievieti?

comedy in its darkest

kā aktuāls bogdana fanāts, saku

---

Izlasīju "Mājokli". Sākumā nepatika nemaz. Likās – kāpēc cienījamai un par savu profesionalitāti respektētai literātei vajag rakstīt to pašu ko reiz Kivičam grāmatā "Mana privātā dzīve" – bāzties virsū nevainīgam lasītājam ar lielīšanos par savu interesanto dzimumdzīvi, kā arī attēlot reiz dzīvē satiktos cilvēkus tā, "lai viņi saprot, ko es par viņiem domāju". Pat pajautāju Au, vai tur būs saasinājums un trauma, vai nebūs, un viņa – nespoilošanas lielmeistare – izvairījās no atbildes, tādējādi par laimi nenozogot man patīkamo pārsteigumu, ka grāmata beigās izvērtās pavisam forša. Izrādās viss tas kivičisms bija tikai liels, pārdomāts ievads tam, lai pēc pēdējās lappuses aizvēršanas atstātu lasītāju dziļās pārdomās par mūsu ķermeni – mājokli dvēselei.