January 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Feb. 20th, 2019

Konference tika padirsta, jo jājos ar darbu.
Ar milzīgām ekseļa tabulām, bļaģ.

Nē, nu tas droši vien ir kaut kādā ziņā vieglāks un varbūt pat prestižāks darbs nekā autoostas atejā sniegt seksa pakalpojumus tālbraucējiem šoferiem.

Cibas vēsture?
https://www.smbc-comics.com/comic/life-online
Tags: ,

Banalitāšu vērotāja piezīmes.

Feisbūkos man ir vairāki piedraugotie, kuriem patīk dāsni dalīties ar visām tām dīvainajām atziņām, ko viņi sastop savos internetu ceļos, šiem "Klusēšana ir skaļākais kliedziens, jo tas plēš nevis ausis, bet sirdi..." vai "Darbinieks, kurš jūtas novērtēts, vienmēr darīs vairāk, nekā no viņa gaida". Reizēm tiek uzrādīts it kā kārtējās spārnotās frāzes autors, reizēm ne. Attapu, ka visas šīs mūsdienu mantras kļūst stipri interesantākas un ar tādām kā papildus dimensijām, ja pieņem, ka ikviena šī teksta radītājs patiesībā ir Al Kapone.

Feb. 19th, 2019

sērīgi

Viens skaists laikmets noslēdzas.. RIP Karl Lagerfeld...
Tags:

Nudien bija smieklīgi
Tags:

par ticības spēku

… Reiz naktī muižā iebruka laupītāju banda. Kalpus nogalināja, saimniecības ēkas liesmās, bet saimniekus sasēja un sāka pirms nāves spīdzināt – lai parāda, kur mantu noslēpuši.

Te piepeši, cauri liesmojošajiem vārtiem pagalmā iejoņoja klusējošu jātnieku virtene. Visi melnos zirgos, melnās drēbēs, melniem apmetņiem plīvojot, krīta baltām sejām un melniem milzu zobiniem rokās. Laupītājus sakapāja vienā mirklī, neviens no ļaundariem neizglābās.

Atbrīvotais saimnieks slīga ceļos, simtu reižu pateicās un vaicāja: "Ak sakiet jel, kam lai mūžam esmu pateicīgs par dzīvības glābšanu?" - Pēc mulsa klusuma melno jātnieku vadonis aizkapa balsī atbildēja: "Mēs esam tie rutki, kurus tu visu mūžu esi ēdis. Tu tik kaismi ticēji, ka rutki tev nodrošinās ideālu veselību un ilgu mūžu - mums nebija kur likties, - nācās atbilst tavām iedomām".

kultūršoks

Nupat uzzināju, ka pirms nedaudziem gadiem vegānisma uzvaras gājiena priekšā kritis pēdējais klasiskās paidagoģijas bastions - Lielbritānijā nu arī privātskolās miesas sodu vairs nav.

No otras puses, bija interesanti uzzināt, ka viens no grūtākajiem eksāmeniem šajās skolās esot pamatskolā eksāmens galvas paklanīšanā. Proti, tā kā aristokrāts noliec galvu tikai karaļa priekšā, tad sasveicinoties ar sev līdzīgo vai zemāk stāvošo to galvu jāpakustina tā, lai ideāli ievērotas pieklājības normas, taču nebūtu klanīšanās. Tāda netverama kustība, it kā piešķiebjot, it kā mazliet pagriežot. Jauniešiem to visai grūti apgūt, kā daudz ko no tā, kas viņu kārtu atšķir no pārējiem. Taču, noblesse oblige...

Vecuma vērotāja piezīmes.

Pirms divām dienām sapratu, ka esmu aizmirsis vārdu "stereotips". Zinu, ka tāds vārds ir, labi zinu nozīmes, taču paša vārda nav. Nu tā, ka galīgi nav, ir tikai vāra nojausma, ka sākas ar burtu "p". Speciāli nemeklēju, gaidīju, vai atcerēšos un, ja atcerēšos, tad kad. Šodien atcerējos. Vispirms atviegloti nopūtos, bet es jau nezinu, kādus vārdus esmu aizmirsis, kamēr šos nesavajagās. Pārbaudīju tikai "horizonts" un "transportieris", tie uz vietas.

Par ātrajiem ielāpiem

Vai šeit kādam nav sija ee, ko es varētu palietot pāris darījumiem? Viss tīrs, viss legāls, atstāšu komisiju par naudas trafiku.

dievišķajai lizai freizerei ir kaut kāds tāds tiešais pieslēgums, ka tiklīdz viņa atver muti, man acīs iemetas slapjums

Feb. 18th, 2019

Par darbaspēku

Pāris poustus atpakaļ man [info]mazeltov bija ierakstījusi šādus vārdus: Un kur lai liekas tā Latvijas masa? Ne rūpnīcu, ne uzņēmumu, ne pirktspējas. Toties ir korupcija, ātro kredītu zelta ādere (tik daudz pinokio) un daudz gudras diršanas.

Pastāstīšu pēdējo, pilnīgi svaigo ainiņu, ko man izstāstīja brālis, kas ar cilvēkresursiem ņemās. Meklējam metinātāju. Nav vērts aprakstīt kāds gūsts un sāpes bija iepriekšējie, bet pēdējāis, pēdējais – pat neredzētais, bija vis krāšņākais.

Esot atnācis cilvēks uz interviju, jā, visu māk, mig, tig (metināšnas termini), varot sākt rīt, bet nav kur dzīvot, bomzis. Ne gluži bomzis, no dziļiem laukiem, naudas pietika tikai biļetei līdz mums. Pirmo nakti pārnakšņos hostelī, pēc tam noīrēs dzīvokli. Pulkstenis 16:00. Labi, parādi vai māki metināt. Noiet uz cehu, šis parāda ka māk. Labi. Rekur 100 eiro avanss, pārlaid nakti hostelī, rīt domāsim kā tālāk. Kā Jums šķiet, vai pienāca RĪT?

Lai ko neteiktu [info]mazeltov un NLP, AGILE OFFICE, vai BIOS vai citi pašpalīdzības līdzekļi – gūsteknis ir gūsteknis, tādu tikai pātaga vai lode izmācīs.

Pēc vairāk nekā mēneša pauzes atgriezties 10km/dienā (vai pat kaut 10K soļu/dienā) režīmā ir sasodīti grūti - izdarīt to principā var, bet pēc tam īsti vairs neko darīt negribas (ja atskaita akūtu vēlmi iesūkt kādu alu).

Feb. 17th, 2019

šodien sagāju mildā un nomazgāju visus pirmā stāva logus un vēl aizkarus.
pati esmu šokā, kasarmani
Tags:

Vispār ir gadījies arī pašai ar eksperta ģīmi muldēt par lietām, kurās nejēdzu ņihuja. Tā ir, un nelepojos ar to ne druskas.
Bet kad redzu, dzirdu vai lasu tā darām citus - turklāt tajās ļoti nedaudzajās jomās, kurās kaut ko sajēdzu - tad pārņem izmisums un sāpīgs kauns.
Jo tas no tiesas izskatās nožēlojami. Seklums, klišejas, neprecīzi lietoti jēdzieni un poza kā tītaram uz sūdučupas.
Kaut atcerētos, kad nākamreiz pašas mute tam vērsies, vai pirksti pār klavieri niezēs.

Ja es būtu Plakanās Zemes teorijas atbalstītājs, es vakar būtu pārliecināts, ka starptautiskā Cibas festivāla orgkomiteja ir nonākusi kaut kur ļoti, ļoti bīstami tuvu pašai malai, un tās sētas un apšaubāmā paskata ēkas tur atrodas tāpēc, lai neko nenojaušoši garāmgājēji kļūdas pēc nenopišas vispār no planētas nost. Nezinu, kas tie bija par Holešovices nostūriem, kuros liktenis un dažādas pašu izvēles noveda, bet ir sajūta, ka tiem kvartāliem īstenībā nav ne ieejas ne izejas, un mēs tur esam nokļuvuši kaut kāda gļuka rezultātā, to apstiprina arī fakts, ka neviena cita tur nebija.

Bet tas bija pret beigām, kopumā vakar tikai nostaigāti 20+ km, uzēsts Cross Club, iemalkots pie Jiržika ar Jiržiku, un tā pavisam noteikti bija līdz šim gada visvairāk izdevusies diena, ka es jums saku. Vienīgi nesaprotu, kas tiem garāmgājējiem ir, ka viņi aizdomīgi lūr uz cilvēkiem t-kreklos, nu bļaķ, beidziet ģērbties pēc kalendāra, termometrā paskatieties, ārā izejiet! Normāls dreskods februāra vidum!

Vakarpusē vēl izrādījās, ka maijā Prāgās DakhaBrakha performēšot, un tur pavisam oma uzlabojās, uhti, lieliska diena, ļoti lieliska diena. Varēja tikai šodien mazāk saguruma būt no tā visa.

Protopavasaris forštatē

Šodien mēs ar seru R staigājām pa Maskačku. Pa Maskavas forštati. Pa vienu no senākajām un dzīvākajām Rīgas priekšpilsētām. Iespējams - vispoētiskāko un maģiskāko.

Kusa pēdējais dubļainais sniegs, laidelējās pirmās pavasara mušas, baznīcas mirdzēja saulē. Starp pusssabrukušiem šķūnīšiem stāvēja koka namiņi, svaigi ieliktiem pakešu logiem - kā krunkaini amerikāņu pendžas ar sniegbaltiem porcelāna zobiem.
Rudi, raibi un pelēki kaķi dažādās barojuma un noplukuma pakāpēs sildījās saulē, miedza aci zīlītēm un strazdiem. Pumpuri ceriņos brieda, kāda romu ģimene pagalmā dauzīja uz striķa izkārtu rakstainu tepiķi, vārnas knābāja no plastmasas maisiņiem kaut ko droši vien ēdamu.

Mēs aizgājām līdz Kojusalas dārzam, pie vecās liepas, par kuru daži raksta, ka tā varētu būt Rīgas vecākais koks, iestādīts vēl poļu - zviedru kara laikā. Katrreiz izjūtu vieglu bijību pret šo dzīvo organismu, kurš pieredzējis, kā vella kalpi auļo zirgos, kā kupči un mūki uz derībām ēd vienmazcuciņ, kā zviedru karavīru vietā nāk krievi, kā Polijas-Lietuvas jūdi savos plostos brauc pa Daugavu, lai še tirgotos, kā Lielais mēris, ugunsgrēki un Daugavas pali aiznes cilvēku dzīvības, bet tie kā mizgrauži uz liepas saknēm sarodas atkal un atkal no jauna. Poļi un čigāni, leiši, žīdi un krievi. Protams, arī latviešu zemnieki, atbēguši no Vidzemes muižām. Bārdainie vecticībnieki, vajāti un atklīduši uz birģerisko Rīgu, kurā kādu varbūt satrauc, ko tu ēd un ar ko guli, bet tikpat kā nemaz - kam tu tici, kādā manierē to apliecini, un vai vispār. Un tad tās zaļumballes šeit, pirmajā publiskajā parkā, pārīšu saskatīšanās, greizsirdības scēnas un Šīspuses kautiņi ar Topusi.

Un atpakaļ mēs gājām caur vecajiem jūdu kapiem, vienīgo vietu Rīgā, kur ebrejs jau 18.gadsimtā drīkstējis palikt ne tikai uz tirgošanās laiku. Un pēc tam gājām pa šaurām, dubļainām ielām, un es domāju par veco bruģi, pār kuru lijušas neskaitāmu ievainotu karavīru, dzemdējošu sieviešu un kauslīgu žūpu asinis. Par īstajām un viltotajām monētām, kas birušas dubļos starp akmeņiem. Par daudzu paaudžu pļāpām, mīlas un agonijas vaidiem, bērnu brēcieniem, suņu rejām, zirgu zviedzieniem un vistu kladzināšanu.

Un es pati tajā visā sajūtos tik sīka un tomēr nozīmīga - kā baktērija vai mikroskopiska ērcīte, kura pagūst piedzimt, uzaugt un nomirt uz suņa vai cilvēka deguna, iekams tas paguvis ieelpot un izelpot. Un domāju par to, ka mūsu visu - sīko, kauslīgo, kaislīgo radījumu misija ir kopt, auklēt un nodot stāstus nākamajām mūsu sugas paaudzēm, kas skraidīs starp šiem kokiem un akmeņiem.

poziķifčiks

ievēroju: sarunā ar meitu saklausīju sarkasmu ... hmm, padomāju, tātad kritiskā domāšana ir un humors arī ... visnotaļ jauki, pie sevis sasmaidījos

Dīvainību vērotāja piezīmes.

Ar katru gadu šis paliek arvien dīvaināk:

https://en.wikipedia.org/wiki/Oldest_people#Ten_oldest_living_people pret https://www.pmlp.gov.lv/lv/assets/backup/ISVG_Latvija_pec_DZGada_VPD.pdf

Feb. 16th, 2019

nejauši gadījās, nevaru atredzēt

Em, nu tas brīdis, kad Nacionālais Medijs (LTV1, konkrēti) ņem interviju no reperes Viņas...
Domāju, ko man tas atgādina, ā nu raidījumus, kuros notiek produktu izvietošana.

pirmo

Bingo šodien pirmo reizi bija birojā, kur nelaimīgā kārtā bija arī kolēģis, kurš pusdienām līdzi bija paķēris vītinātas desiņas. Tur bez apriešanas nekādi, nācās iespundēties kabietā. Stūrus un paklājus nesačurāja, varbūt rīt paņemšu atkal līdz.