žurnāla nosaukums

Nezinu, cik fucking gadi ir atlikuši, so I better focus.

un tad es apskatos cibu šai datumā un tur ir pavisam, pavisam cita pasaule
http://klab.lv/users/rasbainieks/2015/05/30/

Viens no manas dzīves lielākajiem sasniegumiem ir moments "Gaujā" pirms gadiem septiņiem, kad, neko īpašu nedomājot, uzliku dziesmu "Free Electric Band", ko izpilda Alberts Hamonds. Pēc tās pie manis pienāca pats Ingus Baušķenieks un pienesa sevis izmaksātu rumkolu.

Sapņoju, kas Pīlēns ievēlēts.

Poll #21607 Brīvdiena
Open to: All, results viewable to: All

Vai Saeimas izsludinātā brīvdiena attiecas uz Tavu darbu?

Tas nav absurds, tas ir tas, ko tu nerubī.

Sv. Augustīns ļoti labi formulējis, ka mīlestības būtība ir gribas akts, nevis intelektuāls lēmums vai ļaušanās spontānai kaislībai;
[ kā solījumā par "nabadzībā un bagātībā, slimībā un veselībā"] arvien no jauna aktualizēta lojalitāte Otram.

Ir vēls, nāk miegs, izvērsīšu kaut kad citreiz. Varbūt.

Bēdīgi par Kemalu.

Rajons ziņo, ka bronza. Dreb ne tikai rūtis, bet arī mūra sienas.

"Agresīvas reakcijas pamatā vienmēr ir apdraudējuma sajūta; jo cilvēks/dzīvnieks mazāk trauksmains, jo retāk viņš izpaudīsies agresīvi (cilvēka gadījumā - arī pasīvi agresīvi)."

Nu, nezinu, nezinu.
Gribēju iebilst, ka agresiju var izsaukt arī fizisks (nu, vai mentāls, kurš neprojicējas somatiski, ja tāds vispār ir iespējams) diskomforts, bet tad atcerējos, ka sāpju pamatfunkcija ir aktualizēt bailes no nāves.

Sapnī kāda sieviete man stāstīja par savu dzīvi. Runāja viņa tik klusi, ka man bija grūti saprast, bet bija kauns ko pārprasīt. Un piepeši viņa teica tā:
- Cilvēki vienmēr mīl tos, kas nokļuvuši nelaimē. Tos, kuriem viss kārtībā, mīl daudz mazāk.
Jā, sasodīts, es apstulbusi nodomāju. Tieši tā.

Jūs zināt, ka Liāna Langa ik vakaru, noņēmusi parūku un nomazgājusi kosmētiku, uzvelk sporta krekliņu un pavecus džinsus, atver datoru un sāk veidot Zahara Priļepina podkāstus?

Līdz vienpadsmitiem vakarā ir gaišs, un es jūtu, cik alkaini mana nīkulīgā ķermeņa izslāpušās šūnas kampj gaismu. Man gribas dzert gaismu, peldēties gaismā, ieelpot gaismu, iesūkt sevī, katras šūnas katrā organoīdā.
Arī mijkrēšļi šajā gadalaikā ir skaisti. Un naktīs Ģertrūdes ielā dzied lakstīgalas. Bet mūsu pagalmā čabinās eži un, plivinādamies kā ēnas, medī sikspārņi.

Dārgā dienasgrāmatiņa,
esmu nomirusi un nonākusi paradīzē. Jau varu iztēloties jūsu skeptiskās sejas - aha, šitā, un paradīzē, sasapņojusies, bet kā lai citādāk izskaidro to, ka man beidzot ir brīva nedēļas nogale? Un es to iesāku ar čilošanu ļoti stilīgā ballītē ar mīlīgiem un saprātīgiem cilvēkiem pie mala? Un šodien man pat nebija aizpampušas acis no koka kolas litra. Un es esmu izgulējusies. Un nevienam neko no manis nevajag!!! Jā, neticami un neiespējami, tā vispār nenotiek, bet fakts.
// varētu pat ieviest lietotājbildi ar mazākiem riņķiem zem acīm. Par akmeņiem ap acīm pat nerunājot //

Ja tagad parādītos kaut kāda feja, moira vai cita stipri pilnvarota likteņlēmēja parādība un teiktu: - Nu tā, tu vari izvēlēties vai nu Latvijas uzvaru pusfinālā, vai Erdogana zaudējumu vēlēšanās, bet abus nekādi nē! - es gauži raudātu.

Ko jūs izvēlētos?

Ja es no šī gada izrāpošu dzīva, tas būs tikai, pateicoties maniem brīnišķajiem draugiem.
Sākot no pagājušās piektdienas, katru dienu jutos mazliet apčubināta un saņēmusi optimisma injekciju.
Paldies. Jūs esat lieliski.

esmu nolēmis šovasar vēlreiz iziet visu ģeniālās videospēles bioshock triloģiju, vai laikam pat trīsarpusloģiju
piļīju pirmo, kur startā ir stāsts par to, ka rinoplastija ir fašisma ideju uzvara
visādi masefekti un bērnu batlrojāļi ir nonēfojuši manu šūtinga skillu

dies, kur smagi atgūt to atpakaļ, ja neesi gadu spēlējis normālus šūterus

nolikt no kātiem papucīti? (papucītim ir tikai ložmetējs, granātas un raķetes, paldies dievam, ka nav atombumbas vai kā tāda)
ar trīs seiviem uz "normal", kuros man bija katru reizi stratēģija, kā gūt panākumus, un visi tie beidzās ar kārtējo raķeti feisā + annuālo "F" uz pirmās palīdzības koferi
šī horroršūteru figņa ir daudz dramatiskāka par pirmo far cry, kurā vismaz bija skaidrs, kur iet un ko darīt

kaut kādā brīdī nelīst zem kamerām. būt pacietīgam. būt ļoti kreatīvam - normālās šūteru fiškas pirmajā biošpkā ne īpaši strādā, tas nav jums half-life, doom vai quake.
katrā aspektā darīt visu kvalitatīvāk.
tikai tā var saprast, ka pirmais bioshock ir nereāli skaista videospēle ar sirdi satriecošu dizainu, lielisku stāstu un fenomenālu geimpleju.

Cilvēki ir ļoti interesanti. Viņu viedokļi - lielākoties nē.

Darbiņā no sienas nokritusi māksla, 1 gab. Es tikai apcerīgi paskatos uz izolentes gabalu pie sienas un nodomāju: "Ir gan tā mūsdienu māksla jocīga! Bet kaut kas jau tur ir..."
Par laimi, citi funkcionē drusku labāk, un drīz māksla - ne makgaiverene - atkal ir tur, kur tai jābūt.

2002. gads
———————————-

RL: Kā jūs komentētu Borisa Berezovska izteikumu, ka Krievijā atdzimst nacisms? Ka vācu nacisms salīdzinājumā ar to ir bērnu spēle?

Pozners: Es diezgan labi pazīstu Borisu Abramoviču Berezovski, un viņš, bez šaubām, ir gudrs cilvēks, kurš prot ļoti pārliecinoši argumentēt vienu vai otru uzskatu. Un — vienādi veiksmīgi. Taču es viņa spriedumiem par Krieviju šodien nepievērstu nopietnu uzmanību. Tos diktē pavisam konkrēti mērķi. Runājot pēc būtības, ja nacisms rastos Krievijā, tas būtu šausmīgāks nekā Vācijā. Taču es tādu iespēju nesaskatu. Jā, ir grupējumi, īpaši jaunatnes vidū –– lai gan ne tikai –– kas ir acīmredzami nacistiski orientēti. Ir ārkārtīgi spēcīgi izteikts šovinisms. Varas iestādes nevēlas tam pievērst uzmanību, nevēlas ar to cīnīties, nevēlas atzīt, ka tā ir. Jā, tas ir fakts, ka Krievijā šodien ir vairāk nekā 300 izdevumu, kas ir acīmredzami nacistiski. Atsevišķi sabiedriski darbinieki, gubernatori, militārpersonas nekautrējas publiski paust uzskatus, kas sasaucas ar nacistiskiem, tas arī ir fakts, un fakts, ka viņi netiek sodīti. Taču Krievijā, manuprāt, nav nekā tāda, kas atgādinātu Vāciju, teiksim, īsi pirms nacistu nākšanas pie varas.

Logus tālredzīgi biju aizvērusi, taču Rajons vienojās tādā rēcienā, ka rūtis nodrebēja un kaķis nošļuka no palodzes.
Ceturtdaļfināls, ja?