January 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Oct. 22nd, 2020

Really mean it

-What’s the difference between prayer in church and prayer in a casino?
-In a casino, you really mean it!

Aizbudžetējos līdz 63 cilvēkiem un 2 miljoniem, labi, ka nebūšu rīt darbā, kad šefs to atvērs, līdz pirmdienai jau būs izpsihojies.
Ja neesat budžetējuši ar ebreju, tad nezināt, kas ir patiesas mokas.

Un es no visas savas čuguna sirds mīlu savu Piektdieni, kurš katru reizi, kad jūt, ka es padošos, izprovocē izkliegšanos un tad nemanāmi palīdz sabužetēt.

Un man rīt ir mājasdarbs - brīvdiena, t.i. sevis lutināšanas diena. Redzēs, ar ko tas beigsies, mums ar inner psycho parasti diezko neiet ar izklaidi divām vien.

Un es nezinu, kāpēc man vienmēr teikumi jāiesāk ar un.

LMT "izmetuši" Keeping Mum, viena no manām mīļākajām pasaciņām.

Darbaa pagraba boileristabaa atradu mirushu balodi. Vinjsh bija padeviigi atduseejies starp follijaa aptiitu trubu dzhungljiem. Nezinu cik ilgi vinjsh tur bija guleejis, bet pirms kaadaam divaam nedeeljaam es daarzaa redzeeju totaali samezhgjiitu, sabojaajushos balodi, kursh knapi vilkaas. Vinjam bija izkropljota seja, kaajas un asinis uz galvas. Es vinjam atnesu uudentinju, bet vinjsh knapi vilkdams gravitaaciju iezveelaas tuveejaa laima kokaa.

Man ir taada sajuuta, ka es arii sava darba pagrabaa kaut kur nomirshu aiz rona blues. Es jau sen zinu, ka man ir jaaiet prom no shii dead-end darba un jaaveido cita dziive. Bet manas motivaacijas spirit animal ir tas puvushais balodis.. peleeciigi maigs no aarpuses, neglaabjami degradeejies no iekshpuses.

Ooooo kalni!

Ik pa laikam rodas sajūta, ka nupat ar mani būs cauri, ka es atdošu galus, ka iekulšos un nebūs labi, ka tā bija stulba ideja, bet pēc tam sēžu virtuvē un dzeru karstu tēju, un dzīve rit tālāk. Piemēram, šodien.

Diena bija pelēki miglaina jau no paša rīta. Uzliku modinātāju, lai kaut cik laicīgi kaut kur iztaisītos, bet ātrāk par pusdienas laiku vienalga netiku laukā no pagaidu mājām. Pēc ieteikuma izvēlējos braukt uz Bassano del grappa, bet ne jau tādēļ, ka tur it kā smuki un ražo grapu. Pati uz savu galvu apskatījos, ka tur netālu ir kalni un tūristu taka. Tā gan sākas no cita miesta, bet kuru gan attur tādi sīkumi, vai ne?

Uz tūristu takas nonācu pēc nepatīkama apmēram pusotras stundas gājiena no dzelzceļa stacijas. Bija trīs pēcpusdienā. Izrēķināju, ka apmēram stundu drīkstu klenderēt starp kalniem, tad gan jāgriežas atpakaļ, lai neuznāktu tumsa.

Kalni. Oooo, kalni! Tie iznira no miglas tik neaptverami milzīgi, tik klusi, tik mierīgi. Bija redzami tikai tuvākie, bet migla miglojās tumša starp tiem, bija nojaušams, ka tie ir visapkārt. Klusējoši. Nekustējās ne lapiņa. Vien migla gūlās kā mīksts pēlis visriņķī. Taka sākās ielejā. Bija skaidrs, ka es to nevaru iziet šajā pēcpusdienā, man vajadzēja tur būt jau no rīta. Bet es nebiju. Es biju tagad. Un kalni bija tik noslēpumaini, tik vilinoši. Es nezinu, vai jelkad iepriekš biju redzējusi tik augstus kalnus tik tuvu. Jutos pilnīgi apmāta. Gāju pa taku, visu laiku paslējusi galvu debesīs, un domāju - vēl drusku, vēl man ir laiks, vēl līdz tam taku krustojumam.

Taku krustojumā izvēlējos iet nevis atpakaļ pa ieleju, bet, hmmm, uzkāpt kalnā un atnākt atpakaļ pa citu ceļu. Teicu sev - man ir laiks vēl 30 minūtes, ja taka neizskatīsies labi, es griezīšos atpakaļ. Uzkāpt kalnā, jā. Tādā mazā alpā. Tādos 900 metros. Bet to es vēl nezināju, kaut arī nojautu, skatoties uz to sienu, kas ieskāva ieleju. Bet es izvēlējos par to vēl nedomāt, līdz ceļā uz virsotni man vairākas reizes uznāca kaut kas līdzīgs panikas lēkmei. Man trīcēja kājas un gandrīz rāvās ciet elpa, adrenalīns šalca ausīs. Ko es daru, ko es daru!? Taka līču loču veda arvien augstāk un augstāk, pamazām kļuva slikti skatīties uz apkārt esošo kalnu galotnēm miglā, kājas kļuva mīkstas un no kāpšanas sāpēja saites. Reiba galva. Ik pa brīdim gribējās raudāt. Vairākas reizes es apsēdos un centos nomierināt paniku - man vēl ir laiks, viss būs labi, tur nebūs nekāda alpīnisma, man nebūs jārāpjas pa šiem akmeņiem un lapām atpakaļ lejā. Klusums bija tik milzīgs, ka krītoša lapa no koka radīja tādu troksni, it kā kāds lavītos cauri brikšņiem. Tuvojoties virsotnei, migla sāka biezēt, es biju iegājusi mākonī. Tur savās gaitās gāja kalnu kazas. Kas tas!? - no sākuma izbijos, dzirdēdama pārvietošanos krūmos. Par laimi kazas izbijās vairāk. Kad likās, ka esmu jau uzkāpusi, izrādījās, ka jākāpj vēl, un vēl, un vēl. Pašā virsotnē mani gaidīja bieza un tumša migla, bija grūti saskatīt takas marķējums. Nē, tagad vēl apmaldīties! Mežs izskatījās kā ļaunu nodomu pilns, tāds raganu miteklis. Koki un saknes tumsa visriņķī. Galu galā tomēr tiku uz ceļa.

Ar to jau nekas nebija beidzies, vai ne? Vēl jau bija arī jātiek no tā elles kalna lejā. Es biju gandrīz kilometru virs jūras līmeņa, bet man vajadzēja atpakaļ uz staciju. Vēlams - vēl pa gaismu, lai kalnu serpentīnos mani kāds nenobrauc. Tā nu gāju lejā caur mākoni. Stopēt Itālijā nav vērts, jo tas ir aizliegts. Kad es to mazliet pamēģināju, man uztaurēja, cits māja ar roku, kāds kliedza. Visbeidzot, vietā, kur es stāvēju, ar mani nāca iepazīties govs. Sajutos neērti un turpināju vien teciņus ripināties no kalna lejā. Kad pašķīrās mākonis, es beidzot ieraudzīju, cik ļoti zemu man vēl jātiek, mājas izskatījās kā sērkociņu kastītes, un tajā brīdī, šķiet, es jau biju nokāpusi stāvāko kalna daļu. Dūša sāka šļukt papēžos, domājot par pēdējo vilcienu, kuru man vēl jānoķer, bet te serpentīna līkumā pati no sevis piebremzēja kāda mašīna. Lai slavēta Frančeska un viņas divi suņi! Uzņēma mani un ar tumsu aizveda līdz pašam pilsētiņas centram. Parunāju ar viņu tos pāris itāļu vārdus, kurus pa šiem diviem mēnešiem esmu iemācījusies. Cik neiedomājami labi, ka ir tādas frančeskas! Pilsētiņā pēc pusdienām sevi pamieloju ar tiramisu un paspēju uz vilcienu. Bet kājas aizvien vēl mīkstas un adrenalīns nav norimis. Cik labi, cik labi.

313

tagad man jau pāris dienas ir silti radiatori. bet pirmo reizi dzīvē tik nepatīkami izjūtu apkures sezonas iestāšanos (ne tikai mājās): viss gaiss šķiet tik sauss un putekļains, un nepatīkams, jūtos kā neglītām, dzeltenām spuldzēm izgaismota, visu aizmirsta un apputējusi māla vāze kaut kādā novadpētniecības muzejā, kuru neviens neapmeklē. debesis aizmūrētas ar silikāta ķieģeļiem. nejēdzīgi daudz šķaudu un vispār zb.

Vīriešu dušas želejai un antiperspirantam nu pievienojušies divi pāri vīriešu apavu. Jo sievietēm ādas apavus par 19€ nedod. Tāpat arī 400ml dušas želejas ir 2x dārgākas :)

Ir jau drusku dīvaini, ka kurpēm purns tāds neierasti garš, bet laikam kaut kā jākompensē 40. izmērs.

Žēl, ka netaisa vīriešu acu ēnas. Tās noteikti nāktu iepakojumos pūdernīcas lielumā, pildītu arī špakteles funkcijas, un būtu 2x lētākas.

Dienas apskats

Agri no rīta vīzija par zemeslodi un zaļu sirsniņu
Bērni saplēsa papagaili
Man pastāstīja par japāņu animes tēlu Totoro, kuru neviens nezinot
Brokastīs bija putra "Draudzība"
Uzdāvināja man zīmējumu ar citplanētieti, smaidīgām kastītēm, jūru
Aizbraucām uz jūru un nesalijām, klusums, daudz plašuma, vējš
Atpakaļceļā aizmigu uz pleca mīļajam kaķītim
Spēlējām Alias angļu valodā
Pagatavoju asas un sildošas vakariņas
Pašlaik nevaru izvēlēties - lasīt grāmatu, pārskatīt tulkojumu vai pazīmēt?

Man kopumā patīk liberālisms tādā mērā, ka tev nav nekādas virsējās instances, kas pastāvīgi tev norāda kā domāt un uzvesties ar pātagu rokā, ja nu tomēr neuzvedies.
No otras puses es daudz labāk jūtos sabiedrībā ar konservatīviem, "vecmodīgiem" cilvēkiem, kas dara lietas pa vecam, jo cik manīts, tādā vidē gala rezultāti vienmēr labāki.
Papildus tam visam, paradokss, ka liberāļi laika gaitā sākuši kļūt par apspiedējiem. Ja tu neesi liberasts itin visā, tad mēs tevi iznīcināsim. Ergo visa tā cancel culture, vēlme cenzēt "nepareizos". Vismaz mūsdienās es šādas tendences redzu TIKAI no pašpasludinātajiem liberāļiem.

Taureņa lekcijas laikā masturbēju. jo tas ir minimālisms, konceptuālisms un zooms.

reizi gadā novīst baziliks

labprāt spēlēju improvizētos skaņdarbus uz elektriskā orgāna tavās vai kāda cita bērēs. pasūti jau tagad un saņem atlaidi.

Jūtos normāli. Vakaros iedzeru melatonīnu un ātri iemiegu, guļu aptuveni 10 h. Pa dienu labi padarbojos, arī mājās visādas lietas iet no rokas. Aizgājuši daži pašas projekti, viens īpaši daudzsološs. Remontējam v. mammas lauku mājā dažas istabas. Sunītis vesels. Netraucēti izjūtu dažādus skaistumus: kā putni lido aiz dzīvokļa loga, kā lietus līst krustā, ļoti liels mārtiņrožu pušķis stāv piegriežamā galda vidū, v pamanījis ka saku ka gribu šitādas šokovafeles un tās man nopircis.

Pēdējo laiku notikumu sakarā ir izkristalizējies, ka ne tikai komunisms, bet arī demokrātija nestrādā kā ieplānots. 90%+ cilvēku vienkārši instinktīvi GRIB totalitāru tirāniju un pat bez īpašas bikstīšanas kļūst par jebkuras valdības pakaļlaižām un denunciantiem. Cilvēki pēc tā alkst. Īpaši t.s. intelektuāļi. Pēdējie vienmēr vēlas atzinību no valdības vīriem un sievām. Nav brīnums, ka mūsu čekas maisi ir pilni ar visādiem dzejniekiem un gleznotājiem.

šodiena bija ļoti silta, peldēju viegli un laimīgi, visas lapas jau ir koši dzeltenas, bet vēl ir
ja vien varētu tā visu dzīvi nodzīvot, viegli, laimīgi un nevienu nenogalinot

nātrīte

Vakar gulēt ejot sākās trauksme, pilnībā tā arī nav pārgājusi. Tāda sajūta, ka kāds uz sirds kā bērnībā uz rokas griež nātrīti. Esmu jau to pieņēmusi kā savu realitāti, tā taču notiek, bet sen tā nav bijis, ka divus (vai pat jau trīs) mēnešus pārsvarā ir tikai zemie punkti. Visādos veidos ir bijis grūti, šķiet, ka tuvākajās nedēļās turpinās būt. Mierinu sevi ar to, ka bedre ir tikai bedre, un bedres reizēm ir un pēc tam vairs nav.


Bet vismaz Covid man nav!

Pie sienas piekārts tušas zīmējums, ko savācām no omes un opapa pārdotā dzīvokļa. Skatos uz to, tas mani kaitina. Priedes un zāles kāpās, ezers ar kuģīšiem vai rūpnīcām tālumā.

- Jo vairāk uz to bildi lūkojos, jo vairāk tās kāpas izskatās pēc dibena, no kura aug zari. Tagad tu arī nevarēsi to atredzēt.
- Es nemaz nepaskatījos uz bildi.
- Nu vienalga. Es negribu, lai tā tur karājas.
- Nu jā, nav nekāds šedevrs.
- Hei, tas ir mans zīmējums!
- Ā, nu tad skaidrs, kāpēc tas dibens.
- Man bija kādi 12 gadi!!!
- Nu ja, tieši.
- Bet man nepatīk tā bilde.
- Bet vismaz dibens.

Domāju, ka šis ir vislabākais par Cvd, ko esmu skatījis.

Kariņš, tāpat ka Johnson ir 'middle management' šinī sistemā.

viedierīces kara laukā

Līdzīgi kā ar citām lietām, arī viedierīču tirgošanā pārdošanas stratēģija ir jāpielāgo mērķa tirgum. Lai pārdotu viedierīces laukos, ir jāpielieto cita stratēģija, nekā tā, kāda nepieciešama tirgošanai pilsētā. Otrdien apmeklēju interesantu semināru, kurā mums stāstīja par viedierīču tirgošanu kara zonā. Pieļauju, ka tas varētu būt kaut kas, ar ko es varētu nodarboties nākotnē. Tas ir līdzīgi kā lauka kapelāna darbs, tikai ar viedierīču tirgošanu.

jau no rīta gribēju, lai šodien ir piektdiena, bet vairs negribu:-); nesaprotu - telefons labo manus tekstus aktīvāk, kad nomaksāju rēkinu - tā jāsāk domāt; jau tik bieži jālabo, ka esmu pienemta papildu darbā

dnm

Darbs no mājām (dubls 2):

No pirmdienas vismaz 28 dienas strādāšu no mājām (daļa no inženieriem jau uz pusslodzi strādāja no mājām).
Inženieru brigadieris mītiņā novēlēja priecīgus Ziemassvētkus, ja nu neredzamies klātienē.
Bonusi: ietaupās laiks un nauda degvielai.
Papildus bonusi: papildus laiks darbiem mājās (garāžas pabeigšana un iekārtošana, gatavošanās ēdamistabas remontam, pāris specifisku datoru sainstalēšana, lieko mantu izpārdošana).
Mīnusi: iepirkties būs jābrauc speciāli, nevis "pa ceļam", auto stāvēšana nenāks par labu.

/Papildus jāsaorganizē pēdējā piegāde no LV (medus un aparāts), jāiepērk vietējie krājumi (cukurs, makaroni, tēja/kafija, tualetes papīrs), jāapmeklē Nottingham PAK bode (labs pārtikas klāsts).

Ļoti vērtīgs politologa raksts par to, kas ir ļāvis ASV labējiem turēties pie varas par spīti tam, ka viņiem kopumā nav balsu vairākuma.

https://www.nybooks.com/daily/2020/10/21/the-gonzo-constitutionalism-of-the-american-right/