žurnāla nosaukums

lietas, ko es nebiju domājusi kādreiz teikt skaļi: ''mēs vēl vācam nost zārku no vakardienas, bet pēc tam domāju atnākt''

Man šķiet mana svarīgākā mācība ir vienkāršais fakts, ka es neesmu īpaša. Ka man nav nekādas īpašas, ekskluzīvas tiesības uz atbildēm vai intimitāti ar ekistences avotu. Es esmu krastā izmesta zivs tāpat kā visi citi. Un ja man tūkstošiem gadu vientuļi un vienmuļi, izslāpušai bezmērķīgi jāvazājas pa pamestu pludmali, kamēr vilnis mani atkal aprij, tad mums ir tas, kas mums ir. Tikai tāpēc, ka es spēcīgi gribu zināt, kas ir aiz priekškara, tikai tāpēc, ka man šķiet, ka es saprotu un jūtu saujiņu lietu dziļāk un skaistāk kā citi - tas tikuntā nav absolūti nekas īpašāks vai citādāks vai penījušāks. Es esmu vienlīdzīga tāpat kā katra mana diena un nakts. Es esmu krastā izmesta vobla, un tas nav iemesls arī skumjām. Drīzāk tiešām.. mums ir tas, kas mums ir. Man neviens nav nodarījis pāri, man vienkārši ir basic voblas dzīvīte. Un tā kā es neesmu īpaša un pelnījusi, tad ir debīli cerēt uz jebko labāku kā to, kas man jau ir.

+ dīvainas, creepy pārdomas:

Varbūt tā ir pataloģija.. ja pasaule ar tās cilvēkiem ir interfeiss Dievam, tad mana uzvedība ir, kā Recycle Bin folderis sapsihotos un pieprasītu nebūt Recycle Bin folderis, bet gan lai viņš kļūtu par Start Button vai kaut kādu random smukas bildes failu. Bet tas ir absurdi, jo viņš nevar reizē saglabāt savu Recycle-Bin-ness un būt random skaista bilde, viņš nevar saglabāt savu funkciju un būt cita funkcija. Bet varbūt viņa vienīgais iebildums ir neziņa par to, kāpēc viņā tiek krāmēts tik daudz bezjēdzīgu, random failu.

Un šī ir mana problēma. Vai tā ir programmētāja kļūda, ka random folderi sevi tik intensīvi apzinās, ka sāk gļukot un vairs nepilda savas funkcijas? Vai arī šis gļuks ir programmētāja concise plāns?

Šo histērisko domu ķēdi pārrauj atziņa, ka būtībā jebkas, kas notiek interfeisā, tāpat nav būtisks pats par sevi. Un ierodas absolūti neadresējama neziņa par to, Kam šis viss ir interfeiss. Un vai tāpat kā random folderim datorā neatbilst neviena atsevišķa mehāniskā daļa, vai tāpat manis ārpus interfeisa nav.

Es secinu, ka es tomēr visticamāk esmu funkcija. Vai funkcija var sevi pati mainīt? Tas šķiet absurdi, jo tas pats Recycle Bin folderis nevar pats sevi manīt, ja programmētājs neveic konkrētas darbības. Tikai programmētājam pieder absolūta vara pār interfeisu. Bet hei, ei tu sazini - varbūt kaut kādas epifenomenoloģiskas enerģijas savērpjas un saorganizējas un uzšķiļ brīnumu.

Bet, ja nu programmētājs klausās folderī un tā preferencēs? Tikuntā folderis ir programmētāja izvēle un darbība. Folderis var ietekmēt programmētāju vienīgi un tikai viņam pasakot, to ko programmētājs grib dzirdēt. Bet priekš paša foldera tas varbūt, kas diametrāli pretējs.

Vienīgais, ko es spēju izdomāt - folderis ir absolūts kalps, kurš vispār neko neiegūst no savas eksistences. Viņš var pasūdzēties vai palūgties programmētājam, un programmētājs var pamainīt programmu. Bet viņš to dara nevis dēļ foldera, bet dēļ kopējā interfeisa - lai to uzlabotu. Vienīgā foldera laime ir vai nu iederēties interfeisā, which sux if you are a Recycle Bin, tātad programmētājam apstiprinātā veidā, vai arī tikt izdzēstam, ja tas malfunctions due to too much psychic energies that create glitches or resistance.

Bet kāpēc tik problemātiska turbo-self-consciousness.. Varbūt šī foldera super-apziņa ir programmētāja intentional rīks, nevis kaut kas kas nejauši atmodies un pieder folderim per se. Programmētājs mazu dzirkstelīti sava saprāta, atdzīvina savā interfeisā in order to boost its evolution and creativity. Gluži kā nopirkt zirgu, lai tas ved vezmumu, un te pēkšņi zirgs kļūst woke un vairs negrib vikt vezumu, bet meņģēties pļavā, vai vēl sliktākā gadījumā ierubīties, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņš ir zirgs nevis cita būtne, ir tāpēc, ka viņam ir tāds interfeiss - vezuma vilkšanas funkcija, programma. Es varu derēt, ka programmētājs paredzēja, ka folderis will go berserk, crazy with torment and bitterness, bet viņš tad tikai nosmēja 'Gosh, I guess I am pretty reckless loool.' un tikuntā izšķīrās par dzirkstelītes iedzīvināšanu.

Bet tad man vēl ir jautājums, vai programmētājs vispār ir woke par to, ko viņš programmē? Vai šīs divas apziņas ir dajebkā līdzīgas, vai arī absolūti citādas, bet katra intensīva savā manierē? Vai būt folderim ar apziņu ir intensīvāk par būšanu programmētājam ar viņa (whatever it is like) apziņu? Es sliecos domāt, ka foldera apziņa ir daudz spējāka, sāpīgāka un nospriegotāka, jo koncentrēta.

Gosh I don't know. But I am well on my way to unconditionally accepting this sense of futility and unknowing characteristic to a tense turbo-conscious Recycle Bin horse function.

Man patīk, ka cilvēki pēdējā laikā dirš uz Dž.Pētersonu, sakot, ka viņa slava ir nepelnīta, ka viņš ir parasts čūsku eļļas tirgonis, utt. Sasodīts, kurš cits psīchologs ir TĀ uzrunājis paaudzes pēdējos, nezinu, 50 gados? Miljoniem cilvēku, liekot roku uz sirds, zvēr, ka viņš viņiem palīdzējis atvērt acis, paskatīties uz sevi mazliet no malas. Un tas ir DAUDZ. Tas ir milzīgs darbs. Padomā, kāpēc lai kaut kāds totāls pagrabā dzīvojošs jaunietis ieklausītos Džei Pī? Kāpēc viņš neieklausījās visos citos miljons psihologos, kas principā viņam teica to pašu, taču neprata to pateikt Tieši Tā? Tāpēc, ka viņi nebija tā vērti. Tāpēc, ka Džei Pī ir apziņas evolūcijas nedaudz augstāks pakāpiens. Un tieši tāpēc, neatkarīgi no viņa biznesa metodēm, viņi paklusē un paklausās. Bizness ir bizness.

Polarais loks. Gar ceļu ganās ziemeļbrieži kā govis

gribas mazliet fiziski atpūsties. tāda sajūta, ka plecu un gūžu locītavas ir nogurušas no locīšanās.

Nedzīvojam Āfrikā
Bet gan Secē
Tādēļ cece muša
Mums pagāja secen

(c) tvarj un hotai
20.05.2018

Atvainojiet, neatvainojiet, bet manā itin rūpīgi izvēlētajā informācijas burbulī reizēm izskan tik idiotiski apgalvojumi, ka gribu savākt savas parpalas un soļot pa politisko kompasu kaut kur prom. Bet citur jau mani nesagaida nekas labāks. Te man jānorāda, ka, protams, nevienā pusē jau nav reālas nepieciešamības pēc manis, es to saprotu, tādēļ par "sagaidīšanu" runāt - nu, tas ir vienkārši izteiciens. To atrašanās punktu vajag man pašai priekš sevis.
Papētot to, kas mani tik traki triggero attiecīgajos gadījumos, pašlaik pēc sašutuma saknes izskatās mana personīgā neuzticība tam, ka viedokļa paudējs nopietni izvērtē to, ko saka, un pieļauj iespēju, ka viņam varētu nebūt taisnība. Tas ir atbaidoši. Kā tu uzdrīksties būt tik drošs? Par lietām, kurām nestāvi blakus - ja tu nerunā par savu šauri personīgo pieredzi. Droši rīkoties (šajā gadījumā liekams pretī vispār jebkādai rīcībai, kas nav izvairīšanās, ar vienādības zīmi pa vidu) gan ir kaut kas cits, tā man trūkst apmēram visur, kur vien skatos, kur vien esmu, par ko dzirdu. Bet galvā taču cilvēkam ir jābūt "???????????" Un tad morāles principiem (ārkārtīgi vērīgiem). Vai ne? Vai arī nē? Vai cilvēka pilsoniskais pienākums nav ar šaubās sakostiem zobiem mesties iekšā tajā, ko viņam čujs liek? Un pēc tam ar vēsu prātu izvērtēt, kas no tā ir bijis labs, kas - mazāk labs. Kāpēc lai tas tā nebūtu?

Es sapnī atradu dīvainu dārgu akmeni. Es pastaigājos gar jūras krastu un starp prastiem akmentiņiem pamanīju vienu, kurš zvīļoja zilzaļš un pelēks, teju kā labradorīts tik spilgtāks. Es to pacēlu un skatījos uz to savā plaukstā. Akmens bija šausmīgi skaists, un man balss prātā paziņoja, ka tas ir zivs akmens. Tas bija mazliet dīvains pieskārienam, tāds ass un kodīgs, teju ķerstīgs, tā it kā tas būtu dzīvs un nospriegots un pieradināms, negribīgs. Tad man saujā uzradās dzidrs ūdens, un līdz ko akmenis pagāja zem ūdens, tas kļuva totāli caurspīdīgs un neredzams. Es, protams, biju totālā sajūsmā par šādu atradumu, un nespēju aptvert, ko ar šo pārpasaulīgo dārgumu lai iesāk. Tāpēc saspiedusi to saujā, turpināju iet pa pludmali.

Vakance: uzņēmums meklē kādu, kas šajā psiho un trako kolektīvā strādās par normālo cilvēku.

Man grib piesiet diagnozi, ja es svešvalodas un stresa apstākļos neesmu skaidri, pareizi, ar pareizu intonāciju un uzsvariem izteikusies. Ārsti nomierina:
https://medicine.lv/jautajumi/LVQA_137946

Nav nekā šausmīgāka par veciem vecākiem un maziem bērniem, kad pašam vecums ap 40. Katru dienu domā par nāvi. Laicīgums ar rokām sataustāms, ar nazi griežams.

ballītes orgkomiteja vakar pamodās un saprata, ka ir jāiet. tika izveikts research un dažādas diskusijas, no kurām es sapratu apmēram pusi. bet nu, pie kaut kāda rezultāta jau tas noveda. aizgājām vispirms uz Alberta bodi, tad VZ man tāds pajautāja, pa kuru ceļu iet ārā no rajona, jo esot četri, visgarākais esot caur ieleju, tad caur turieni. te es viņu apstādināju un teicu, ka pa ieleju tak. kāpjot ielejā toties bija milzum daudz veļikotāji, kuri minās pa kalnu uz augšu, daudzi redzami cieta.

ieleja, protams, ir forši, visādi gājām un gājām un gājām. tad gājām tur un gar klinti, gar būdiņu. tad pa ierasto veloceliņu, uz kura bija mazāk veļikotāju. laiciņš bija tāds, ka ļ nopriecājos, ka uzvilku šortus un ļ plānu krekliņu. bet nu iešana jau vispār lieliska bija. kas tur slikts var būt. pieminēšu vēl to, ka bija jāiet pāri divām upēm pa tiltiem, kuriem gājēju ceļš ir zem vāgenu ceļa. un uz viena no tiltiem beidzot uzzināju dažādas savas dzīves prioritātes. jo, mīļie draugi, tilts bija vienkārši metāla tādas redeles, kurām var redzēt cauri. aha. un tad es uzzināju, ka milzīgas bailes iekrist upē tomēr prioritāšu sarakstā ir drusku zemāk nekā besis iet atpakaļ. kad beidzot nonācām Zbraslavā, tur nekavējoties tika patērēts vīntoniks. orgkomiteja arī vienojās, ka ir pārāk agrs iet uz barčiku un nolēma aizsoļot līdz Radotinai. Radotina tagad ir mana trešā apmeklētākā pilsēta šajā valstī. esmu tur bijusi divreiz. tika izlemts iet pa sarkano trasi, lai nebūtu jāiet pa ielu bez gājēju ietves. sarkanā trase mūs uzdzina kalnā, lai nekavējoties novestu lejā un... liktu iet pa ielu.

pēc tam gan pavizinājāmies vilcienā un aizgājām uz barčiku. tur tika saprasts tas, ka zaja gulēja koridorā uz grīdas, kāds nesa sarkanvīnu, paklupa, salauza zajai kāju un vēl iešļakstīja vīnu matos. rezultāts redzams. ilgi sēdēju un domāju par to, vai es kādreiz esmu iešļakstījusi sev vīnu matos. sounds like something I would do, doesn't it? bet nenāk konkrētas epizodes galvā.

vienā brīdī uzradās arī L uz vienu dzērienu. jestri.

also, jau trešo reizi (all together) saņēmu no TrakZ ziņu, ka viņas druška, tautā zināma kā Torte, atkal mani redzējusi. TrakZ dievojās, ka Torte neesot viņas secret spy. es toties apsveru domu pajautāt, ko Torte darīs šodien, lai ietu darīt kaut ko citu un citur.

Veģetārietis un feministe randiņā kafejnīcā.
Veģetārietis pasūta ēdienu un tomātu sulu.
Feministe pielec kājās un kliedz: "Vai Tu dzersi beigtu tomātu asinis!". Aizskrien raudādama.

Ja kāds saka, ka nezina kā viņu vietā būtu rīkojies, ir skaidrs - KĀ.

Ir vasara, es velku kleitas, man nav kabatu. Beidzot atradu ērtu veidu, kā pārnēsāt tukšos suņa kaku maisiņus - krūšturī. Ja rullīti pastumj zem krūts, nekrīt ārā un vispār nevar just.

Pa atvērto logu iespraucas garāmgājēju saruna.
Sievietes balss:
– Es taču tev rādīju rimbulīšus, neizliecies par muļķi, kāpēc tu izliecies par muļķi? Es tev rādīju rimbulīšus.

Šodien atnāca apkopēja;-)
Manā personā protams,lai tīrot šos pār pārēm glaunos apartamentus sajustu to apjomu darba ko prasa no cilvēka viņi,ja grib viņos dzivot,tā kā pie ienākšanas.durvju aplodas,maliņas,palodzes un citi mazie neredzamie sīkumi,nerunāsim par virsmām,sturiem gan citiem divainiem elementiem kas ietver tīru telpu;-)Trauku ikdiena,un citi nieki,kur slepus uzglūn putekļu krājums,kas lēnam veido netirumus.Kur nu vēl vannas istabas spoguļi,podi un citas virsmas,tik nereāli daudz visādu līkloču.Jāsaka,ka visa cieņa īstenam apkopējam,jo viss kas palaists garām vēlāk krit acīs..
sajutu nereāla kad esi novicojies ar virsmam,atvilkņu maliņam,gribas mazliet lamāties.Lielos vilcienos uzsuknēju,izpucēju, bet sīkumi palika nedapucēti..jo neceļas rokas dedzinat stundas dzenajot putekļus.
Katrā gadijumā eksamenu apkopejas nebutu nodevis,ja kāds to pieņemtu šodien;-)
Jāiet notīrīt spoguļi ,kuros janoskujas,skapim spoguļi un mazliet jauzmazgā;-)

Tā lūk pēdējas brivdienas rīts paiet..

Bļaha muha, tomēr aizmigu vakar. Būtu laikam vairāk kā 10 litri, bet prosta neizturēju un kaut kādā brīdī atlūzu. Tāpēc imo vienmēr vajag kompanjōnu. Lai viens otru visu laiku budina. Tik daudz labas mantas zemē. Nu neko. Know how ir, brāga acīmredzot arī laba sataisīta bija. Nākamreiz obligāti jābūt kādam blakus, īpaši, ja process ievelkas līdz vēlam rītam.
(psc, vēl ar vien škrobojos)

es šogad pirmoreiz tā pa īstam saprotu ceriņu haipu. kastaņi arī ir honourable mention. vienīgi žēl, ka aparātā ielikta melnbaltā filma, bet neko, tāpat priecājos.

Vispār brīvprātīgo darbs Vācijā. Tieši tas pats, kas pirms diviem gadiem Rostokā ar velkomismu. Cilvēki ziedo savu laiku, lai palīdzētu iebraucējiem, negulējuši, neēduši, infrastruktūras nav, visi guļ uz grīdām.
Merkelei nekāda otrā plāna nav. Nekā nav. Tagad cilvēki gaida gadiem uz vācu valodas kursiem, kad būs kāda vieta brīva. Noziedzīgās bēgļu pārvedēju mafijas iestāstījušas, ka visiem momentā būs dzīvoļi un vēl nezin kas. Merkele paglauda galviņu palestīniešu meitenītei, kuš, kuš neraudi.
Jau, kad sākās nelaime ar no jūras izskalotiem cilvēkiem, es brīnījos, kāpēc nenotiek mafiozi struktūru apkarošana starptautiskā mērogā. Kādam acīm redzot tas bija izdevīgi.
Brīvprātīgie, kā muļķīši tiek izmantoti. Lai tie tik skrien un darās, nekādas atbildības nav, jo brīvprātīgi nez ko sadarījuši. Jā, tas attiecas arī uz pensionēto kundzīti no Pineberg.