žurnāla nosaukums

Miha Kovāčs savas grāmatas "Lasu, tātad esmu. 10 iemesli, lai lasītu grāmatas digitālajā laikmetā" nobeigumā raksta:" Tikai prasmīgs lasītājs sapratīs atšķirību starp neparedzamo Šrēdingera kaķi un paredzamāko Kovāča kaķi".

Reizēm šķiet, ka parastie kaķi arī ir diezgan neparedzami. Protams, nav tā, ka mājas kaķis var būt vienlaicīgi gan dzīvs, gan miris, bet kaķi reizēm var tālu aizklejot vai pazust. Tad cilvēka prātā tiešām uz brīdi kaķis var būt tikpat neparedzams, tikai ar mazāku varbūtību, ka miris. Esmu vai neesmu kārtīgi iedziļinājusies tekstā?

Bet tā galvenā iebilde ir par apgalvojumu, ka lasītāji ir empātiskāki. Liela daļa ir, bet man šķiet, ka tikai vien grāmatu lasīšana to nenosaka. Visvairāk patika 9. punkts, ka lasīšana ir piepūle. Līdz ar to
grāmata aicina uz nevairīšanos no grūtībām. Un tad jau arī pēc kalnā kāpšanas radīsies lasītprieks.

Boomeri, kas runā kā zoomeri, tikai lai nekļūtu par doomeriem.

Šodien nekas nenotika, nomīcījos pa māju, gulēju garu diendusu, kuras laikā tā arī neaizmigu, pēc tam jau pienāca vakars. Pēc tam nakts, tad rīts, darbs, diena, darbs, atkal darbs, tad būs vakars, tad atkal nakts, un atkal darbs, un pēc tam atkal, tad varbūt jāuzpumpē velo riepas, jāaizbrauc ar autobusu līdz benzīntankam, tad jau jūnijs, jūlijs, augusts, tad atkal rudens, pēc tam ziema, un atkal būs pavasaris

Rīt jāiet uz teātri, bet nav smuku drēbju, labi, ka nav jāuzstājas

Nākamnedēļ 1. maijs, rīt - darbs.

Nekad neesmu pilotējis elektromobīli, tāpēc kad autoīre Hamburgā piedāvāja CUPRA Born nolēmu izmēģināt.
Vēlāk sāku pētīt kas un kā, izrādās baigi reti kur var uzlādēt ar kredītkarti, pārsvarā jāreģistrējas kaut kādās lietotnēs un tā.
Atcēlu, paņēmu pārbaudītu vērtību :)

Nedaru neko, kā plānots. Nevaru pamosties.
Neesmu pat ar suni ārā bijusi, viņš jau tāpat ap 6 piepļūtīja un pievēma istabu, tagad guļ.
Parasti ejam ap 11, bet šodien jau done.
Iesim, iesim, jāmīž jau arī.

es arī šodien piedalos

https://youtu.be/xrQ7N_aW-sE

"Francis Gary Powers was held in Vladimir Central Prison, about 150 miles (240 km) east of Moscow, in building number 2 from September 9, 1960, until February 8, 1962. His cellmate was Zigurds Krūmiņš, a Latvian political prisoner. Powers kept a diary and a journal while confined. Additionally, he learned carpet weaving from his cellmate to pass the time."

Pārāk stiprs gaismas piesārņojums - naksnīgās debesīs baltās kaijas izskatījās kā papīra kuģi, un strazdveidīgie aŗī neguļ.
Gaisma neļauj putniem atpūsties.

Gribētu rakstīt iekš #slimie, bet nav apstiprināts epasts.

- apēdu 3 cepumus, un sāka dedzināt barības vadu

vanags šodien ekumēniskajā piekvieca pilnu Rīgas domu, citējot dimiteru kasparu.
Vēmienu rauj.

Ne vārda par reālajām un aktuālajām šausmām.

"Domāju, ka no čekas par daudz baidījās. Nespēju attaisnot tos, kas bija gatavi sastāstīt nezin ko un parakstīt visu, ko bāza priekšā, lai tikai viņus palaiž vaļā un ģimene necieš. Varēja taču izgrozīties, īpaši, kad vairs nebija Staļina. Cilvēkam ir jāatbild par to, ko viņš dara. Man nav pieņemama tā taisnošanās - jā, es parakstīju to papīru čekai, jo citādi nevarēja, taču neko ziņojis neesmu. Kāpēc citādi nevarēja? Vajadzēja tikai drusku parādīt raksturu. Kad apcietināja Persiju un mani vienā laidā pratināja nekas priecīgs tas nebija, bet es no viņiem nebaidījos. Man arī pabāza tādu papīru, bet es neparakstīju un galu galā man nekas arī par to nebija. Izņemot to, ka nedrīkstēju oficiāli ieņemt vadošus amatus un mani nelaida uz ārzemēm. Vai es tādēļ nomiru? Toties varu nekaunoties raudzīties spogulī!
Tāpēc, ja man apgalvo "es citādi nevarēju", saku - tu vienārši baidījies. Totalitārā valstī vara lielā mērā ir atkarīga no tā, cik ļoti no tās baidās. Cilvēki pat nav jāpiespiež - aiz bailēm paši visu izdarīs. Un to es nevaru cienīt.
Padomju laikā tu nedrīkstēji darīt to, ko gribi, bet neviens nevarēja tā īsti piespiest darīt to, ko negribi. Cilvēks var ļoti daudz ko nedarīt, ja apzinās, ka nedarīšana arī ir tikums. Man padomju laikā vienmēr bija tikai viens princips - es samierinos, ka mana rīcības brīvība ir ierobežota, taču neviens man neatņems brīvību nedarīt to, ko negribu. Un mani ne ar ko nevar iekārdināt. Nekad neesmu rakstījusi to, kam patiešām nebūtu ticējusi, - tāpēc arī ir samērā maz sarakstīts. Man pārmeta - ko tad tu, nevari nodot rakstu? Bet, ja jutu, ka nevaru uzrakstīt godīgi, lai nav jākaunas, nenodevu nemaz. Kritiķa brīvība ir arī brīvība nedrukāt savus tekstus, un to es esmu izmantojusi papilnam. Piemēram, biju uzrakstījusi Cīņai kritisku recenziju par kādu filmu ar pārdomām, kas redakcijai nepatika. Tās viņi izņēma ārā un ielika kaut kādus savus sadomājumus, tādu kā "oficiālo viedokli". Cīņas redators bija Ilmārs Īverts - īsta komunista karikatūra, kurš tāpat kā Jērāns, uzskatīja, ka neesmu "padomju cilvēks" Teicu, ka tādu rakstu publicēt neļaušu: "Es nesaku, ka tas ir muļķīgi, bet tas nav mans teksts. Nedusmojos, bet man ir tiesības ņemt to atpakaļ." Mēģināja mani pierunāt, bet paliku pie sava. Un nepublicēja! Citu reizi gadījās, ka prasīja, kaut ko pārtaisīt, nekritizēt kādu, ko biju kritizējusi. Arī to nedarīju un ņēmu recenziju atpakaļ. Redakcijās manu nostāju respektēja, bet bija autori, kas neprotestēdami laboja savu tekstu un ļāva iekļaut tajā uzspiestas domas. Cilvēki nereti pieņem šīs lietas, būdami pārliecināti, ka ir nebrīvi. Jā, jūs esat nebrīvi tajā ziņā, ka nevarat pateikt, uzrakstīt un izdarīt to, ko gribat. Bet, kad jūs darāt muļķības un cūcības vai rakstāt to, kam paši neticat, - jūs paši to rakstāt. Piespiest uzrakstīt nevar! Tāpēc lai man neiestāsta, ka visi stukači ir nabadziņi, kas neko sliktu nav gribējuši, tikai piespiesti. Šajā ziņā es esmu nežēlīga, un tā es arī esmu dzīvojusi.
No ģimenes man nāk nostāja, ka vissvarīgākais ir cienīt pašam sevi. Mamma vienmēr teica - galvenais, lai ir patīkami skatīties spogulī! Un tas nozīmē ne jau ārējo izskatu, bet iekšējos principus. Esmu pelta par augstprātību, viens otrs kolēģis man pārmetis, ka uzskatu sevi par kaut ko sevišķu, labāku par visiem. Bet es kā vecs bruņinieks vienkārši gribu saglabāt savu godu, jo jēdziens cilvēka gods man joprojām ir nozīmīgs. Tāpat kā mazotnē mājās apgūtais princips "mēs tā nedarām", kas uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Ja uzskatām, ka tā rīkoties ir zemiski vai slikti - mēs tā nedarām. Es bērnībā nevaicāju, kāpēc. Pietika, ja mamma tā pateica. Tāpēc, ka tie mēs man ļoti patika, zināju, ka tie ir labi."

/ Valentīna Freimane, Kā es nekļuvu par stukaču

man tā patīk braukt pa Rīgu, varētu viņu laizīt kā kaķēnu

ja tev ir suns, tad tev ir iespēja sapazīties ar kaimiņiem, jo, gribot negribot, tu ar dažiem no viņiem uzsāc sarunu (vai vismaz atbildi, kā tas ir manā gadījumā). beigās viņi tev uztic sava dzīvokļa atslēgas, lai tu kādā kritiskā brīdī varētu izvest viņu suni.
tā sapazinos ar čellisti X no blakus mājas, viņa vēl 81 gadu vecumā strādā par čella skolotāju. šodien biju uzaicināta ēst olas un kūku, bija ciemos arī pensionēta vijolniece, kas vēl piespēlē bērēs. abas jaunībā spēlējušas deju ansamblī "Daile", un brīnījās, ka neesmu bijusi uz "Dailes" koncertiem. atbildēju, kā ir, proti, dejas neinteresē, bet piebildu : "ja jūs vēl tagad spēlētu, tad jau aizietu paskatīties". balets arī nu tā, var jau iztikt, tur vismaz mūziku var paklausīties, bet nevelk. uz Sējāna un Leimanes "Vārnu" gan gāju brīvas gribas vadīta.
kaimiņiene secināja, ka laikam esmu racionāla, jo, zinot sfēru, kur strādāju, visi iedomājas, ka tur strādā racionālie, lai nu tā būtu. par to pašu P. Vasku, viņām riebjoties, nu kā tad tā, mūziķes taču.
samīcītie zem profesijas zīmoga. ja strādā humanitārajā sfērā, ā, tad gan noteikti jūtīgs, emocionāls un mākslām atvērts cilvēks, ja precīzajā - racionālais, kam interesē praktiskas dabas jautājumi un izmērāms rezultāts. (mans txt, tā neviens neteica)
jā, jā, nemēģināju pārliecināt par pretējo.