žurnāla nosaukums

Nestrādā man notievēšanas metodes ar striktām diētām. Pareizāk sakot, strādā, bet tām saņemties ir nenormāli grūti. Ilgākais, ko esmu izturējusi, bija divi mēneši pēc ajūrvēdas ārstes norādījumiem, kuru laikā nometu sešus kg un uzlaboju daudzus rādītājus. Un vēl viena strikta diēta, kad mēnesi atteicos no cukura un baltajiem miltiem. Nometu kādus četrus kg.

Man riebjas brūnie makaroni (tie garšo pēc ūdenī izmērcētas rupjmaizes), man nepatīk brūnie rīsi un grieķu jogurts. Un šo sastāvdaļu esamība ēdienā vien man jau rada stresu. Pēc tam nav sajūtas, ka esi paēdis, jo esi ēdis negaršīgi un jūties kā tāds nabadziņš. Man vieglāk (un es reāli atceros, ka esmu pat visai nemanot notievējusi) ir ēst mazākas porcijas un retāk, bet to, kas man garšo. Galvenais - apzināt veselīgos ēdienus, kas man garšo. Piemēram, kādreiz kojās es regulāri gatavoju ļoti garšīgu dārzeņu sautējumu ar sautētu gaļu. Jāmēģina atcerēties vai varbūt pat kādā dienasgrāmatā esmu pierakstījusi tās īstās proporcijas.

Un vēl ir doma staigāt. Jo tās papildus nosvilinātās kalorijas nav īpaši daudz, bet pietiekoši, lai varētu atļauties izdzert latti, piemēram, un tāpat palikt ar kaloriju deficītu.

labi gan

šausmas. fr iemet finiem vēl vienu + vēl
somi ar'

ko šodien darīju/daru:
1. daudz neko neizravēju, bet ir labāk, nekā bija
2. vismaz svaigs gaiss un nomierinošas krāsas
3. satiku āra kaķa tā saucamo saimnieci
4. kaķis neuzskata par nodevību, un iet savā piedošanā viņai pakaļ, kad viņa gāja ap māju
5. viņa pat sauca iekšā, bet kaķis negāja
6. palika ārā, palika gulēt pie mājas
7. pēc tam kaķi satinu segā
8. latvju hokeju neskatījos
9. pamīšus skatos somija vs france; norge vs čehija - nav stresa, mierīgi var skatītes, kā spēlē hokeju
10. lai jau spēlē

No uzņēmēja līdz uzdevējam

Mūs pacieš un ciena nevis pateicoties mūsu labajām īpašībām, bet par spīti mūsu trūkumiem un negācijām.

atbraucu nevarēt ravēt

Ok.

Uk atkal aresteets kaarteejais random onkuliitis par tviitu. Tachu shajaa gadiijuma with an exciting twist! Shoreiz vinju aresteeja, jo policija PAARPRATA vinja tviitu. To vinji malaciishi paveica pirmkaart iznjeemot no konteksta un tad pa virsu nezinot kas ir sarkasms, nu bravo dzheki!

It's like.. paarstaajiet rakstiit sociaalajos meedijos tagad. What's the point! Paarstaajiet rakstiit savus ekspozee aviizees. What's the point! World is going to shit no matter what you do and it's irreversible. Es juutos ljoti depresiivi par pasauli un cilveekiem. I just want to live out my days with my family away from this shit, but we're in the midst of it and it stinks every day.

Then again tas ir tikai raksts. Taapataas man vienmeer ir licies mazliet debiili rakstiit tviterii vai baarstiit savus random domu peleejushos graudinjus.

I mean there has to be a case for all these wronged people to claim vindication. But the fact that we live in a world where it is necessary is depressing.

Skatoties uz pamestu glaunu māju bildēm, kas tagad mēdz būt specifisku tūristu galamērķi, iedomājos, cik ļoti ir mainījusies sociālā struktūra. Neskatoties uz to, ka cilvēkos nav mazinājusies vēlme dzīvot lielās un skaistās mājās, un ka tehniskās iespējas tādas uzturēt nav mazinājušās, tomēr ir zudusi iespēja tādas uzturēt, un tajās dzīvot. Viss tas, kas ļāvis tās uzbūvēt un apaudzēt ar greznām pārmērībām, vairs neeksistē. Un visas pamestās lietas, kurām teorētiski arī tagad varētu būt kaut kāda materiāla vērtība, bet kas ir atstātas elementu varā, liek domāt par to, cik strauji lietas ir mainījušās konkrētās mājas iemītniekiem.

Ironiskā kārā par pasaules lietu nepastāvību ikdienā man ne tik daudz liek domāt, piemēram, koka skulptūru būvēšana, kas pēc dažām dienām tiek nodedzinātas, bet IKEA mēbeļu skrūvēšana, kuras lielākā daļā gadījumu ir paredzēts pārvadāt tikai IKEA iepakojumā. And it makes all sense, ka pārvācoties tās tiks pamestas likteņa un nākamo īrnieku varā. Tā mēs šobrīd esam uzbūvējuš sabiedrību, kur liela daļa mantu ir trauslas un lētas, bet laiks un darbs ir dārgs. Jo yolo.

https://youtu.be/ySqH_7VVdos

#ChaseHughes
#chase

Lai zeltu šajā pasaulē, cilvēkam no dzenbudisma būtu jāpārņem nepieķeršanās/sevis nesasaistīšana ar informāciju. Atbrīvošanās no emocionālās piesaistes. Būšana atvērtam un neieslīgt dogmatiskā pārliecībā tikai tāpēc, ka tas atbilst paša pasaules skatījumam.
Svarīgi saglabāt mieru neziņas un nenoteiktības apstākļos.

vēl es jūtos bezmērķīga un mazliet vientuļa un apjukusi un nezinu, ar ko piepildīt savu dienu
esmu ventspilī rakstnieku mājā un esmu sarunājusi redaktori jaunajam krājumam
man vajadzētu priecāties bet es jūtos tik saspiesta galvā, it kā es būtu melnais caurums uz kuru spiežas visa pasaule reizē
kaut kāds sastingums stulbums kaut kādi savilkti muskuļi

jūtos faking jocīgi. man šķiet, ziemā pārāk daudz reižu ļāvu sev iemīlēties (nelaimīgi) un šobrīd kaut kas manī ir bišku par daudz apdauzīts, jūtos tāda kā atsaldēta un stulba, kā atsalusi, bet skumjas jau tuvojas - tas ir labi, kad paraud, tad pāriet. Bet pagaidām nenāk, tuvojas, bet nepienāk. Nevaru paraudāt. Neko nevaru padarīt, nekādu īsti interešu. Besī visu laiku piedzimt no jauna, tas vienmēr ir tik nekomfortabli. Laikam tāpēc to sauc par "iziešanu no komforta zonas", jo šobrīd es nudien jūtos ārkārtīgi nekomfortabli

piedzīvoju Laviņu tēvu, Laviņu dēlu, varbūt izdosies aizvilkt līdz mazdēlam

Man kabatā ir kakja asinis

https://youtu.be/D3fHfe-7Oe8?t=540

#YanisVaroufakis

Riebjas ravēt. Knapi spēju. Maksimums 20 minūtes. Kā var spēt darīt kaut ko tik monotonu.

Nezāļu daudz, bet šogad gandrīz vai nav tulpju, laikam ūdensžurka apēda. Narcišu vispār nemaz, tās noteikti apēda.

Sapnī redzēju dzīvu R. Prasīju kur tagad dzīvo, viņš atbildēja - kaut kur tepat. Tad man bija jāiet mājas bet es atkal nezināju kur tās ir (top murgs pēdējā laikā) klīdu pa kaut kādu nomali. Gaidu pavasari. Darbā kaut kāda personīgā krīze - neko negribas.

You don't have to care about your feelings when you're disconnected from them - simples.

There is no time for feelings.

Just do your job.

Jāsaka, ka ziņas par konklāvu (to kas Vatikānā, ne kino, lai gan bieži tiek pieminēti abi šie notikumi) ir diezgan labs case study.

Austrālijas kardināls ir pastāstījis, ka konklāvā ir bijis daudz vairāk lūgšanu, nekā Holivuda to ir parādījusi filmā, un vispār ir ļoti pozitīvs par savu izolācijas pieredzi. Bet vēl ziņās cirkulē spekulācijas, ka konklāva negaidītais un ātrais iznākums ir saistīts ar to, ka konklāva ēdiens nav bijs pārāk aizraujošs.

Pirmā ziņa nāk no uzticama avota, kurš gan ir konkrētās institūcijas varas pozīcijās, un domājams, ka viņam rūp baznīcas tēls. Ne tā, ka es apšaubu, ka īstais konklāvs atšķiras no Holivudas trillera, bet vai tāpēc viena pozitīvi noskaņota kardināla publiski sniegtā informācija kļūst par objektīvu notikumu reprezentāciju? Turpretī es neapšaubu, ka noplūdes par atsevišķu kardinālu sūdzībām par ēdienu ir īstas, bet vai tāpēc mēs varam skaidri novērtēt kardinālu kulināro preferenču ietekmi uz konklāva iznākumu?

Šī ir tāda īpatnēja pozīcija, kurā nevajadzētu pavilkties uz tenkām, bet ļoti bieži neoficiālas informācijas noplūdes mums priekšstatus par faktisko situāciju padara skaidrāku. Subžanrs varētu būt hot mic situācijas, kurā politiķus mēdz pieķert pasakām lietas, par kurām viena puse ļoti sašutīs, bet otra gūs apliecinājumu tam, ka politiķis tomēr domā tieši tāpat kā viņi, tikai izvairās to paust publiski.

Dienas beigās gan ir jautājums, par ko vispār ir svarīgi būt informētam? To, vai kāds politiķis publikai melo, vai to, cik precīzi Holivuda atspoguļo kardinālu saietu?