žurnāla nosaukums

Sen te neko nēsmu rakstījis, sen laikam nēsmu bijis tik viens un nesaklausīts. Sēž divas sievietes mājās nevar vienu bērnu pieskatīt un māju iztīrīt (ja nevar iztīrīt varētu vismaz papildus necūkot bet tam jau prātiņa pietrūkst), bet ja es ratiņu riepu uz piedirsta galda uzpumpēju, lai nebūtu pa grīdu jālocās, tad tāda cūcība pirmo reizi redzēta.

Es arī šo spēli māku spēlēt. Good luck.

mans mīļākais ziemas sporta veids ir riteņbraukšana

Indiju provocē Pakistāna. Tramps aizvien grib celt sienu. Centīgā meitene varbūt ir tik centīga, jo audzē trušus.

"Paldies" esmu dzirdējusi pavisam nesen, taču dzīvē vienmēr viss ir citādāk. Kaut kur tālumā čaukst zāle.

Varētu iet padejot, bet noteikti ne ar cilvēku. Varētu pārvērsties par lapsu un dejot tad.

Nodokļu politikai jābūt caurredzamai. Nesaprotu, kā lai piecgadīgs puika nopelna kabatas naudu?

Laiks motivē fantazēt. Cilvēki bez brillēm izskatās sabijušies; grāmata kā vienīgais, pie kā turēties.

Patiesība mīlot slēpties nenokavē atklāšanu

https://thispersondoesnotexist.com/

vs

https://thiscatdoesnotexist.com/

atmiņas no kādas citas dzīves - par kādu citu cilvēku

gribēju palikt kino visu vakaru, varētu tur arī pagulēt

ko cilvēks dara laikā, kad atvērt auto durvis un iesēsties tajā ir spīts vēja brāzmām?
pareizi, dodas paskriet stundu pa purčiku ar karti un kompasu vienā rokā, telefonu kontrolpunktu nolasīšanai otrā un vēl lukturi uz pieres.
man ļoti patika, rogaininga plānošana vēl jāmācās pieredzē, bet pēdējā nepaliku, soda punktus nedabūju.
grūti bija uz dažām maģistrālēm tikt uz priekšu pret vēju un nejēgā nikni rejošie suņi privātmāju sētās kādas pieces reizes izmainīja manu, neko ļaunu nenojaušošu, trajektoriju.

Iesakiet lūdzu kur iespējami lētāk salabot loga pacelšanas/nolaišanas mehānismu automašīnai. Varbūt kāds pats prot?

Delija kolēģis Mārcis ir mani nobloķējis feisbukā. Laikam viņam ir tā slimība - kurš krutāka zvaigzne.

Business vai Busyness?

Lai arī es vienmēr alkstu pēc mīļajām cilvēku sejām un togetherly times, katru reizi, kad atbrauc ciemiņi vai kad es esmu ciemiņš, viss ko man gribas ir iebēgt laiktelpas cilpā, kur eksistē tikai mans vientulīgi smagais dīvāns in limbo, un tur uz viņa no visas sirds dzert vīnu kopā ar demoniem.

Pirms kāda brītiņa, tātad, pēkšņi pievērsu uzmanību tam, ko jaunā dāma patērē jūtūbē
No otras istabas izklausījās, ka
1) Viņa klausās Džordanu Pītersonu
2) Džordanam Pītersonam ir vēl sliktāka diena nekā parasti

Pēc tam izrādījās, ka nē (pieņemu), čalim ierunātājam vnk ir visas DžP intonācijas

/trigger warning, this is really dark shit

"Vecs priekšējās sienas infarkts izmainīta ekg sinusa ritms" LOL

Breivīka tiesa un pēc-tiesas gaitas parādīja Norvēģijas vājumu – un varbūt pat lielākā nozīmē, nekā viņš bija cerējis.
Iedomājieties, jau trīs reizes ieslodzītais tiesājas par tiesību pārkāpumiem ieslodzījumā, auksta kafija, neļauj spēlēt jaunākās datorspēles, konfiscē vēstules, nav pietiekami labs skats pa logu, utt. Viņš nenoliedzami izjūt baudu, intervijās runājot par "cietsirdību", "cilvēktiesību pārkāpumiem". Un to visu sīki apraksta plašsaziņas līdzekļi. Viņam veltītie šķirkļi dažādu valodu vikipēdijā varētu būt paši izvērstākie no visiem norvēģu valstsvīriem, zinātniekiem un kultūras darbiniekiem veltītajiem. Viņš regulāri izsaka savus viedokļus un vērojumus par dažādām politiskām partijām un ideoloģiskajiem strāvojumiem. Ir iznākušas vairākas grāmatas par šo personu un tās manifestu.
Nē, es neatbalstu nāvessodu (lai gan varētu būt arī izņēmumi, Hanna Ārente katrā ziņā dažus izšķīra, Edvards Fēzers izšķir vēl vairāk), bet man ir žēl, ka neesam no romiešiem mantojuši dažas labas lietas: viņiem bija damnatio memoriae likums – par noteikta veida noziegumiem un valsts nodevību cilvēku, vienalga, dzīvs vai miris, vienkārši aizliedza pieminēt. Simboliski izsvītroja no kopienas atmiņas.
(Neatceros, kā sauca, bet bija arī viens otrās vai trešās paaudzes pītagorietis, kas nopietni pārkāpa zvērestu neiznest uz āru kaut kādas svētās mistērijas vai slepenās zināšanas; viņu sodot, viņam, vēl dzīvam esot, pilsētā uzcēla kapa pieminekli un uzrakstīja virsū viņa vārdu.)

Man vairs nekas nav jāpierāda. Šaubas ir par labu apsūdzētajam un, ja Vācijā tā nav, tad es tur neko nevaru līdzēt.

"horderiem" saprotams "prikols" - tu esi vienīgais, kas tīra māju, ar laiku tu "padodies", neviens cits neko nedara, un māja pamazām pārvēršas par miskasti. tad atbrauc radinieki (parasti bērni un laulenis, kuri ir pārcēlušies uz tīru māju) un lielām acīm brīnās, kā tad šitais gadījās.
bija sērija par sievieti ar 13 invaliditātēm, kuras bērni nespēja iznest atkritumus tik ilgi, ka māja pārvērtās par prusaku metropoli. viņi teica, ka mamma vienkārši esot slinka, lai gan viņai bija vesels koferis ar medikamentiem. vīrs vispār tupīja un bija iesniedzis šķiršanos un pārcēlies pie mīļākās. kaut kāda agresīva švabra (klīniska psiholoģe) stāstīja slimajai sievietei, ka tā visa esot viņas vaina, un neļāva viņai iet pagulēt, kamēr vīri ar lāpstām rok atkritumus un liek mašīnā. raidījuma beigās 18-gadīgā meita apkalpoja ģimeni ar vakariņām pie TV kastes un pēc tam savāca netīros šķīvjus. dēls bija kaut kāds neriktīgs, jo vismaz pusgadu dzīvoja aptuveni getliņu statusa mājā un pilnīgi neko nedarīja. viņš labāk gāja uz tualeti mēslu kaudzē nekā iznesa atkritumus. vīrs vispār bez komentāriem. es brīnos, ka tā sieviete nebija viņus visus nošāvusi un sadzērusies miega zāles.
citā raidījumā bija par senčiem, kuri 20 gadus pārdzīvoja zīdaiņa nāvi un nekad netīrīja māju, un puiku, kurš dzīvoja apmēram kā Kevins Makalisters milzīgā atkritumu kaudzē. fāteris salaida ar tādu resnu bābu, kura uzbudinājās no domas par sexu uz netīra matrača līdzās kaudzei mēslu. māte tikmēr mūždien sēroja un izskatījās nošļukusi. dēls izskatījās pēc stounera vai frīlansera un visam lika mīksto. viņam tāpat viss bija. kad sāka indēt tarakānus, viņš nopirka telti un uzcēla pagalmā.
tagad rāda storiju par sievieti, kura krāj tīri saprotamas kvalitātes šitu. arī viņa teica, ka jaunībā viss bija normāli, bet, tā kā pārējiem ģimenes locekļiem bija uzlikt, viņa vienkārši pārstāja kārtot un tīrīt. tad dēli, saprotams, pārcēlās pie šķirtā lauleņa, kura jaunā mīlestība laikam ir istabene. pie šīs sievietes atnāca vieds onkulis, kurš teica, lai viņam atdod dārga paskata aproci, jo no mantām ir jāatbrīvojas un tā ir slimība. domāju, viņš to aproci pārdeva e-Bay par kādiem 5 sotakiem.

"No visam malām, no tālienes,
Ir lībieši, vāci ar kukuļiem,
Melns bruņinieks viens no tatāriem"

Pirms pārstāju žīdoties un pasūtu grāmatu no amazon/ ,varbūt kādam ir pieejama šī David Desser "Eros Plus Massacre: An Introduction to the Japanese New Wave Cinema"? Esmu izmeklējusies visus internetus cerībā uziet pdf failu, galīgi neveiksmīgi, LV bibliotēkā tieši šī nav pieejama un vienīgais atlitku šķirties no naudas un laika.
Noteikti tikai godīgi aizņemtos, ieskanētu nepieciešamās atziņas un tikpat godīgi atdotu atpakaļ.

vispār pieredze fabrikā kopumā bija ļoti dīvaina - bija divi grupējumi, kuri sadalīti pēc "ne-ofisnieku" un "ne-meistaru" ieskatiem (tobiš, džeki, kurus pat neliek strādāt ar instrumentiem, jo viņi vai nu negrib, vai nejēdz, tāpēc visu dienu nodarbojas ar herņu un runā stulbības). vienā grupējumā bija visi inženieri, uzraugi, sekretāres, QC, otrā - visi pārējie, kuri visu laiku taisījās par nabadziņiem, kuri ēd pelavu maizi un vergo 12 h dienā. otrie visu laiku aprunāja pirmos, un tad tipa bija jāsmejas. otrie bija labiņie un cietēji, kamēr pirmie - vagari, kuriem vajag, piemēram, iespļaut kurpēs. vispār nešaubos, ka daudzi tur nemaz nedzīvoja tik slikti, turklāt braukāja ar tīri normāliem auto, neskatoties uz to, ka it kā bija jāpastāv gigantiskai algu atšķirībai. kad pašķīrāmies ar draugu, es braukāju ar autobusu. reizēm mani veda līdz pieturai, tad es optimistiski teicu: "nez, kad būs alga?" parasti saņēmu atbildi: "ai, pēdējā iespējamajā dienā, ko tu te priecājies, ierocies zemē un turi muti." vēl tur bija kāds, kurš automašīnām pārdūra riepas. un vienreiz kafija garšoja pēc zālēm.
aizmirsu pateikt - visu laiku bija jāizturas tā, it kā tas viss būtu normāli ne tikai 6. klasē, bet arī normāla līmeņa uzņēmumā. man šajā vecumā bija ļoti grūti to saprast, jo, kad strādāju ar 20-gadniekiem burgeru restorānā, bija jautri, draudzīgi un normāli (izņemot bērnus no ģimenēm ar nenormālu fāteri vai sliktu ģenētiku, tie domāja, ka iesaukti armijā un jātaisa ģedovščina, rakstot maiņas lapā par to, cik ļoti Ruslanam Ščeglovam nepatīk mani rūtainie šorti). vēl biju strādājusi ar visādu tautību tēvaiņiem ārzemēs, un pat tur man bija draugi, ar ko brīvdienās aiziet uz parku. man bija pat 60-gadīgi ungāru draugi (labi, viens), un es varēju bez kompleksiem iepļaut sīvo ar jebkuru izsitēju rajonā. neviens nekad man nepiedūra pat mazo pirkstiņu.
labrīt, iedomīgie, sīkie lunahoti! citur jums jau sen būtu pielabots deguna leņķis. man bija jālabo tie locīšanas leņķi ar kailām rokām (nu, reizēm), un planšetei uz plēvītes bija labi redzami supermena pirkstu nospiedumi (metāla skaidas).