žurnāla nosaukums

ja  izplatījumā lidojoša pikuča rādiuss pārsniedz 200 km, tas kļūst par lodi, bet, ja nepārsniedz - par deformētu kartupeli. tātad, vadoties pēc fizikas likumiem, mazais princis nekādi nevarēja būt dzīvojis uz lodes, bet tikai uz kartupeļa.

Man ir ļoti daudz ārkārtīgi foršu fotogrāfiju, kuras es kvalificēju kā pārāk privātas, lai liktu soc. tīklos, bet neko citu ar tām arī negrasos darīt. Iziet diezgan liels daudzums naudas filmiņās, attīstīšanā utt., un bieži vien pat modeļi rezultātu neredz, tādējādi atpelnīšanās īsti nenotiek arī emocionālā līmenī. Tas ir kļuvis par kopumā ļoti noslēgtu hobiju, ar visu to, ka pastāvīgi iesaista citus cilvēkus. Skaidrs, es reizēm kaut ko ievietoju feisbukā vai instagramā, tomēr tā (i) ir ļoti neliela daļa reālo attēlu, un (ii) bieži labākie kadri paliek aiz svītras iepriekš piesauktā privātuma dēļ. Nu, man vienkārši nepatīk tas, ka nepazīstamiem cilvēkiem rodas it kā tuvības iespaids savā starpā tāpēc, ka viņi internetā redz fotogrāfijas ar otra ģimeni un draugiem. Tas nav izslēgts temats, bet vispersoniskākās ( = vislabākās) šādas bildes es reti kad kādam rādu - ir nepieciešama jūtama distance starp mani-fotogrāfu un otru cilvēku. Varbūt tas nav pareizi, es nezinu. Es jau arī it kā ceru internetā ieraudzīt kaut ko intelektuāli vai/un emocionāli interesantu. Es jau arī gribu, lai citi pārkāpj privātuma robežu un atklāj kaut ko intīmu. Galu galā, lai gan esmu daudz bijusi Eiropas muzejos un pavadījusi neskaitāmas stundas bibliotēkās, aplūkojot attēlu virknes, lielāko daļu mākslas (īpaši jau foto), ar kuru esmu iepazinusies, es esmu iepazinusies tieši internetā, tāpēc nebūtu sakarīgi uzskatīt, ka man ir aizspriedumi pret pārdzīvojumiem datora vai telefona ekrāna priekšā. Es laikam (iespējams, vairs) neidentificējos ar saviem darbiem tādā veidā, ka man ir nepieciešams citu cilvēku apstiprinājums to kvalitātei vai jēgai, lai saglabātu pamatu zem kājām - mani ļoti iepriecina atzinība un lielākoties tas, ka cits cilvēks ir bijis iepriecināts vai atklājis ko interesantu pateicoties tam, ko esmu izdarījusi, bet es to neatpazīstu kā sev aktīvu nepieciešamību, lai būtu motivēta aktīvai publicitātei. Jā, un vēl, man šajā ziņā nepatīk tas, cik netālu mēs visi Rīgā viens no otra atrodamies. Tā ir tā dažādu iemeslu dēļ labi zināmā ērtība un problēma reizē. Šajā gadījumā, patiešām, es nevaru empatizēt tam, ka kādam varētu patikt “caw, es zinu, kas tu esi, es zinu, ko tu dari internetā” vaibs, atrodoties publiskā vietā vai īstenībā jebkādā kontekstā.
Okei, tas īsumā ir viens tāds jautājums, pie kura es atgriežos.

raksts

https://zoom.cnews.ru/news/item/510825?//

un komentārs

Это новая ловушка для дурачков, а то на старые приемы уже почти никто не ловится. Тут суть в том, что твое Ноу-Хау связанное с проектом при регистрации тихо регистрируют на подставную фирму в оффшорной зоне с датой хотя бы на день опережающей твою, хотя дата не так и важна. Если твой проект выстреливает, то все параллельные патенты подставная фирма продает одному из мировых лидеров у которого получаются все права на твое Ноу-Хау. Ты можешь судиться, но суд стоит миллионы и шансов выиграть у компании с неограниченными финансовыми возможностями практически нет. А если твой проект не выстреливает, то ты будешь платить деньги за производство (прикормленного производителя тебе же подсунут при регистрации проекта и вся "бесплатная" разработка будет привязана в его технологии) пока они у тебя не кончатся. Так что для устроителей это выгоднее чем игра в рулетку, — казино всегда в выигрыше. Классическое американское надувалово. По честному они уже давно не могут. Сейчас вообще в тренде разработка моделей динамического бизнеса по теории открытых систем. В такой модели только один честный элемент это сам изобретатель Ноу-Хау, а все остальные элементы это жулики разного пошиба. Считается, что таким образом внедрение Ноу-Хау происходит самым быстрым образом и это на благо прогрессу. А изобретатель это необходимая жертва заранее обреченная на облапошивание. Типа разделение труда: дело изобретателя изобретать (а лучше всего это делать на голодный желудок), дело производителей производить, а дело бизнесменов обогащаться за чужой счет. Маркс рыдал бы от счастья.

http://www.offtop.ru/dustyattic/v20_671591_24_.php

MUMS NAV COVID! (tikko saņēmu atbildi)

Es nozeeloju ka skolaa man nebija interese par fiziku un kjiimiju

Šodien mācību viena daļa bija par MK noteikumiem un prasībām.
A G O N I J A

Pirmkārt, vakardienas haips par piektdienu noveda pie sajūtas, ka gulēšu bez palīglīdzekļiem.
Gulēju. Visas savas 4h.
Otrkārt - noteikumi smird. Smird kā metri, tā gadi un pieteikumu formas.
Visā nopietnībā gandrīz izslēdzos.

Otrā daļā indikatoraugi un pļaujmašīnas, miegs nevienā acī!
Iespējams, arī lektores nopelns.
Vakarā iedama apli, ieraudzīju grāvī, ūdens vidū augam purva virzu.
Nekā personiska, protams, bet... purva virza tika minēts kā indikators mitrai pļavai. Ja tā aug ūdenī, vai tomēr fakts, ka bez zābakiem pļavā nevar iebrist, nav jau pietiekams indikators? :D

Onkuliņš atkal jau bez ievada turpināja savu iedomāto sarunu. Palūdza aizvest uz prakses vietu, jo esot palicis bez auto, jo sieva ko tur kur tur. Es nedzirdēju. Es neklausījos, atceroties, kā noguru pagājšreiz.
Automašīnā vienā elpas vilcienā izstāstīja, kā zemi padarīt tik auglīgu, ka uz katru soli sanāk spainis kartupeļu. Ka māju pircis viņa vectēvs, viņi ar sievu tur dzīvo jau 40 gadus.
-Mana sieva tāda pati kā jūs. Rembo!
-... (pag, ko?!)
- Vispār neapstājas. Tagad ar - iešpricē insulīnu un iet.
-...
- khem... un tikpat ātra
- (nometu ātrumu, lai gan pat nepārsniedzu)

Tālāk pārmetās uz naudām un ienesību, peļņas vai nepeļņas no ES fondiem.
-Nu bet jums tagad labs darbs?
-Labs...
-Nu tad sapelniet pensiju un dzīvojiet nost savos laukos. Es par maz nostrādāju, sanāca vien 100EUR pensija, bet jums taču laiks vēl ir.

Tā arī līdz šim nepamet aina no lethal weapon.

Es nesaprotu, ar visiem šitā notiek, vai tikai mani visums apceļ?

Braucot prom no prakses vietas, sapratu, ka esmu kaut kur pazīstamā rajonā un nolēmu apciemot tēvu.
Galubeigās, šo dienu nekas vairs nevarēja padarīt dīvaināku, arī sēdēt uz apmales (jo Jancis reiz teica - kad jūs čiuļi iemācīsieties svinēt kapusvētkus, tad arī uzliksim soliņu) izstieptām kajām, cigareti zobos, runāties ar sevi un vērot, kā jaunieši ar kajakiem aiziras garām kapsētai (Jānoskaidro, kas tas par ūdeni. Man likās, ka tas ir dīķis, bet ko tādā ar kajakiem?!)

Lai vai kā...
Lai arī cik negaidītus eņģeļus debesis šonedēļ man nesūtītu, tie man lika pēkšņi saprast - nu bet taču taisnība. Es taču esmu Rembo. Vienmēr esmu bijusi. I kur apmaldījos?

Vīrietim nevajadzētu pārāk daudz uzticēties dieviem, jo viņi nesmaida vājiem cilvēkiem, kuri nespēj paveikt lietas ar gribas spēku.

(C) no tīkla.

Sajūta kā filmās par 20./30. gadiem, kurās ir paātrināta montāža par uzdzīvi. Apkārt griežas smejoši cilvēki, glāzes un negulēšana. Kad mani šodien atveda atpakaļ no jūras, aiztaisīju mašīnas durvis un uznāca spēcīga "un ko tagad sajūta"? Zinu un saprotu, ka ir jāpaliek arī vienai, bet ļoti gribu no tā izvairīties. Nepatīk, ka regulāri pazaudēju spēju būt pašpietiekama. Rudenī un ziemā tas, protams, ir vieglāk. Rīt visu pēcpusdienu tiešām nopietni jāraksta, bet es taču pat nosēdēt mierā vairs nevaru.

Šonedēļ beidzot izstāstīju teātra komandai un daļai draugu par savu lielāko traumu. Pirmo reizi dzīvē tas eksistē ārpus manis. Uzrakstīt par to un nodot cilvēkiem bija traki (panikas lēkmes traki), bet ir sperts liels solis un es dzīvoju citā, nedaudz labākā realitātē.

Mani nomierina sviitrot aaraa no saraksta daraamaas lietas un veel ir palicis nopirkt samu druk kalendaaru salabot m lietussargu sampuuns

mamma, man ļoti patīk kaps.
zināji, ka es nečurāju uz kapiem?
man tētis iemācīja

Šodien aizpeldēju līdz bojai. Boja ir patālu, neviens tur gandrīz nekad nepeld. Bet es visu laiku gribēju un zināju, ka pietiks spēka atgriezties, jo šajā ūdenī kaut kā vispār nepiekūst. Laikam tāpēc, ka ļoti sāļš, nevelk uz leju, pat panirt īst nevar - uzreiz met ārā; tad vai nu kā torpēdai jāšaujas lejā, vai viss gaiss no plaušām jāizlaiž, bet es nevaru tikt pāri tai sirdspanikas fāzei, bet gribu to viendien iemācīties pārvarēt. Vēl bija bailīgi tādēļ, ka Žeņu sakoda zivs. Zivs sakoda. Zivs ar zobiem. Līdz aaasinīm aahhh, tāpēc es kādas pāris dienas negāju jūrā.
Pie bojas atcerējos to faktap, bet foršo seriālu The Sinner. Jo tur arī bija bojas.

Nesen noskatiijos manchester by the sea kas uz mani atstaaja lielu iespaidu jo siis filmas kraasa un noskana ir tas kaa es redzu pasauli un lai arii sizets ir nezeeliigs man loti patik aktieri un es nebiju redzeejusi treileri un taa pat ir labaak un taa filma ir shortcut tv ja jums ir televizori

Šodienas notikumi izgaismo, ka Tu uzticies cilvēkam, kurš iekšēji ir mīļš, labs, jauks, sirsnīgs, taču vēlāk izrādās, ka viņu dīda.

Kaut kas dīda. Un man trūka zināšanu, lai pateiktu, kas dīda. Kas tas par parazītu veidu, vai ko darīt.

Jā, mīlēt sevi, cienīt sevi, bet, kā tikt vaļā no līdzatkarības un vēlēšanās, lai citi Tevi glābj.

***

Un tad saprotu, ko teica skolotāja. Saprotu labāk. Augšupejošie vai lejupejošie, pārklājumi var būt visiem. Kaut kas, kas dīda.

Uz kaut ko.

Ieslēdzam vienaldzību uz parazītu, dzīvojam tālāk.

Taču, ja sirdi atnāk izkratīt kāda gaisma, kuru ļoti kāds dīda...

Tad, vai tā ir

tumsas sirds (mani ignorē, mani pamet, glāb mani, žēlo mani),

vai

gaismas sirds (es visu dzīvi cīnos ar savu mazvērtību, es no visas sirds, atdošu Tev visu savu naudu un mantas, visu, kas man pieder, bet palīdzi man pašai sevi atpestīt no tā, kas mani ir apsēdis).

Varbuut es paaraak daudz klausos muuziku un varbuut taa mani slikti ietekmee jo nav taadas dienas kad es neklausiitos muuziku un tad es vareetu novelt vainu no sevis

Es agraak esmu daudz domaajusi par to ka es gribeetu dziivot skandinaavijaa un man siis domas ir atgriezusaas

Nu ko, pamazām sāk izskanēt patiesie iemesli un prasības. Labi, ka pie mums mello nav, ja neskaita to ķēmu kurš mēģina Tev uzspiest vainu par savu ādas krāsu.




Notiek ASV mūsdienās. Redzēs cikos kāds sāks šito noliegt. Tikmēr DĀfrikā nogalināti kārtējie baltie fermeri.

Papildināts: Lūk tas pats, tikai citos vārdos. https://www.facebook.com/permalink.php?story_fbid=2683893691935019&id=1483817225276011&__tn__=K-R

"Before the hunter goes to kill, he will
draw on the hilltop a picture of the animal that he is
about to kill. And that hilltop will be in such a place that
the first rays of the rising sun will strike it. When the sun
rises, the hunter is waiting there with a little team of
people to perform the rites. And when the light strikes
the animal picture, the hunter's arrow flies right along
that light beam and hits the drawn animal, and the
woman who is present to assist him raises her hands
and shouts. Then the hunter goes out and kills the
animal. And the arrow will be just where it was in the
picture. The next morning when the sun rises, the hunter
erases the animal. This is something that was done in the
name of the natural order, not in the name of his
personal intention."

Zini, viss mainās, taču dažreiz laiks stāv uz vietas

Es esmu vienmēr attīstībā, paplašinās apziņa, ceļas vibrācijas. Kosmiskā mīlestība, dzīvā mīlestība.

Kārtojam, radam, daram, starojam, smaidām.

Plūstam, daram to, ko sirds kāro, paraudam, smejamies, smaidām, viss rit savu gaitu.

TU gribi mierīgu dzīvi, bet zini, ka attīstība notiek pa spirāli. Spirāles augšas un apakšas mēs it kā izjūtam dažādi.

Ja vispār jūtam. Visas emocijas momentā noslāpst tajā mīlestības okeānā. Visas emocijas sagrauž lielais pirmfraktāļu smalcinātājs.

Kur paliek empātija. Parazītus turam badā, dvēsele vienmēr paēdusi pati. Vispār, jā, kāda jēga kādam just līdzi, ja visiem viss jau ir.

Kur ir tie cilvēki, kas ar mani dalās priekā. Par sīkumiem. Man bija draudzene, kura uzrakstīja, ka var dabūt dibena polsterus, ka smukāks un lielāks dibens. Stokmann. Tas bija rēcīgi un absurdi. Taču tā bija prieka enerģija.

Un tad viņa safočēja savus jaunos spilvenus citreiz, atsūtīja, kādu foršu dizainu atradusi. Viņai bija laba gaume. Un tā atkal bija prieka enerģija.

Dalīties ar priekiem. Vai tikai mana sieva drīkst dalīties priekos. Savāda pasaule.

nepatīk ilgstošs stiprs vējš. rada sensoro overloadu un anksi. nepatīk, ka visu laiku gar mani kaut kas rīvējas un trinas un šņāc. un ir vēl arī auksts. tagad ir tāds. varu baudīt tikai īslaicīgi un kādā vējam piemērotā vietā - divdesmit minūtes pie jūras (liela ezera, hes dambja pie daugavas, kādā skatu tornī) ir maksimālā vēja baudīšanas doza, kas var sagādāt patīkamas sajūtas.

Es esmu nelaimiiga un es nezinu ko lai es daru lai to mainiitu