October 2016

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
      1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031     
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Feb. 21st, 2018

Things to do in life:
x) get a haircut
y) get new pussy

rezumee

divas ljoti labas
1 meh
1 don't know

Saderam, ka, kad viņa bērni uzmetīs tēti Marju (literally meaning "source to imitate/follow") Alī Hāmenejī, Irāna no *normālas* valsts kļūs par kārtējo Middle Eastern shithole. Saderam uz jebko.

Es tak tās 10 skatkartes pastkartes tā arī nevienam neesmu aizsūtījis.

Kāpēc tādai žurnālistei ļauj uzdot jautājumus tik svarīgā intervijā?  Un kas tie par stulbiem jautājumiem par medniekiem un automātiem (runa taču par Krievijā uzņemtu bildi - krievijā visur ir kalašņikovi)? Es to darbiņu izdarītu par lētāku naudu un ar izteiksmi, haha! Iemācies runāt, izrunāt vārdus, nenopūsties, nerūkt improvizācijās, utt., tu taču tajā mirklī esi publiska persona. 
Vienīgais, ko vēl varu piebilst, ir tas, ka šķita, ka Rimščiks gandrīz visu intervijas beigās par Kamčatku sameloja - tas šķiet vairāk vai mazāk obvious, jo tajā brīdī (23:55-24:55) ļoti mainījās viņa runas manieri - no pārliecinošiem apgalvojumiem viņš pāriet uz "teiksim", "tā teikt", un šos vairākkārt vārdus atkārto teju pus minūtes ietvaros. Lai gan vispār grūti spriest, jo neesmu redzējis iepriekš, kā viņš sevi pasniedz intervijās. 

Feb. 20th, 2018

Tas moments, kad

video intervijas saakumaa notiek sprakshkjis un izsleedzas elektriiba. Taatad, internets.

Sazvaniijaamies, bet oij. Pirmaa intervija, kad sprakshkjis veel nebija noticis, bija ljoti laba, paarliecinaati gaaju no punkta uz punktu, uzlabojam efektivitaati, big O taads un shitaads. Interveetaaja smaidiija un maaja ar galvu, mums viss klikshkjeeja. No domas par otro, man griezhas veeders.
Paskatiisimies, kas notiks treshajaa un ceturtajaa.

Es jūtos kā milzonīga omniconsciousness viļņa galā. Es pēdējā laikā esmu diezgan daudz cīnījusies ar sašutumu, rūgtumu, negribīgumu integrēt šo šaušalīgo atklājumu un neziņas alķīmiju savā mazajā, mietpilsoniskajā dzīvītē. Es bieži eju pa ielu un domāju - kāpēc man tas viss ir jāzina. Bet tad es fantazēju, ka Dievs vienkārši grib, lai es viņam skatos sejā, to behold forevermore. Mans prāts plosās un mokās, kamēr šķiet viss, kas man jādara, lai ko un kā un kur tas arī nozīmētu, ir jāiztur šis agonijas un mīlestības skatiens no acs acī.

Es tik sirdīgi sapratu, ko Jungs rakstīja, kad pēc savas sirdstriekas metafiziskajām vīzijām, jutās, ka pasaule ir raupjš, smags cietums, kur katrs cilvēks ir vēl papildus ieslodzīts mazā kastē, un cik tas ir absurdi un skaudri. Kā gan var no cilvēka prasīt, lai viņš kosmisku apziņu nes savās mazajās, gaļīgajās rociņās. Tas šķiet kā Dievs tev atdotu redzi un tad izspļautu kā košleni piedrazotā vārtrūmē. Tu tur agonijā pulsē ar savu metafizisko prātu, kas ir šķērsojis neaptveramas laiktelpas un dimensiju ekspansijas, bet tagad ir totāli neiespējami saspiests galēji un gauži mazā, prastā matērijas piciņā, kam citi kāpj ar zoli virsū.

Bet mani nepamet sajūta, ka šis šaurais ieslodzījums ir salda, mīļa eiforija, precīzi dēļ tajā ietvertā plašuma-šaurības paradoksa. Ka cilvēks ir nevis košlenes piciņa, bet mūžīgi degoša dzirkstele. Ka pasaule ir vispateicīgākais fons un skatpunkts reizē. Ka atrast sevi aukstos dubļos un vērties uz karstu gaismu ir uncanny privilēģija. Man paliek pat žēl Dieviņu, ka viņš nekad pat nespētu piedzīvot un aptvert, kā ir būt maziņam, vājam cilvēkam, kurš var noplūkt floksi un ēst bumbieri, kautrīgi nosarkt vai justies mistiski pārpasaulīgs. Tas ir aptuveni, kā saules virsma nekad nevar sevi redzēt un piedzīvot, kā zeltaini kvēlojošu lodi, kas paceļas virs horizonta no jauna katru rītu; ja vien tā daļu sevis nepadara par horizontu un par skatītāju. Attiecīgi man, protams, nav pa īstam viņu žēl, kamēr man ir aizdomas, ka šī platforma un vērošana ir no viņa.

Tāpēc šķiet tik dabiski un likumsakarīgi, ka tāpat kā stādiņi tiecas uz sauli, cilvēkus tik pārpasaulīgi aizkustina un velk mīlestība - Dieva atspulgs. Tas cik ātri cilvēki iekvēlojas, aizsvilstas, aizdegas sajūtot mīlestības klātbūtni. Kā tā palīdz viņiem atcerēties un atgūt redzi.

Lai cik ieslodzīta košlenes piciņa kastē es taptu no rīta, gremdējoties šādā siltā un medainā zeltā, šovakar es jūtos diezgan svētlaimīgi.

man patīk reizēm pašķirstīt vecos piezīmju blociņus, lai atgādinātu sev, kas esmu.

safe space= do not give too much and do not ask too much

kontekstā ar to prostatūcijas figņu

Cik daudz vecu, laimīgu prostitūtu jūs zināt? Nu okej, laimīgu būtu stipri teikts, ar dzīvi mierā. Varbūt ir kādi statistikas dati (pīr revūdi, prōtams lewl) par ex-prostitūtu dzīvēm pēc tam, kad viņu ļerpatainās miesas nevienam nahuj vairs nav vajadzīgas?

Rimževiča kolūžens ar Rašu.

pie visa vienmēr vainīgs krievs, teica politiķis zemniekam

Dārgie trauki, es dažādu iemeslu dēl LR iekšpolitikas jomā patiesi sūkāju. Tāpēc, lūdzu, deducējiet šeit kāds manā vietā, ko tas nozīmētu, ja pieņēmums par to, ka Ārlietu ministrija mums šajā postā melo, ir patiess - kurš ir atbildīgs, kuru mums jāsit krustā, un, ja ne krustā, tad uz kuru pusi mums jāskatās vismaz?!
Būšu mūžam pateicīgs (atbildēšu uz visām tavām inquiries par ne-ar-LR-politiku-saistītām-lietām). Un vispār kā lai sevī izraisa spēju paskatīties uz to visu un uztvert to tik nopietni, kā es uztveru citas valsts politiķus (atskaitot kaut kādus no Krievijas u.c. zināmām "austrumu" valstīm). Es kaut kad ap "Kalvīša laikiem" (divtūkstošo vidus) vienkārši sevī to visu "izslēdzu". Turpināju kaut cik interesēties šai ziņā par ārvalstīs ("nozīmīgajās") notiekošo, taču ne LR. 

Aizsardzības ministrija brīdina - pret LR Krievija izvērsusi masu (dez)informācijas kampaņu.

iz feisbuka

Skaistākais un patiesākais/pamatotākais, ko esmu dzirdējis par savu mākslu (kā arī mākslu vispār), ir apgalvojums: "Man tu nepatīc kā cilvēks un tāpēc arī man arī nepatīk tava māksla." No tā izriet t.s. "mākslinieka dilemma, viņa mākslai kaut kādu iemeslu dēļ esot limitētai relatīvi šaurā vidē (piem., mākslinieks, kā repertuārs ir latviešu valodā)".

Apgalvojums ir pamatots ar sekojošo ideju: tā kā LR cilvēku skaita ziņā ir niecīga, tad arī mūzikas/mākslas scēna(-as) ir niecīga(-s), līdz ar to tavu mākslu un beigu beigās arī tevi patiesi var nogalināt šis hipotētiskais vientuļais kritiķis (ar nosacījumu, ka viņš stāv pie milzīga rupora) vai arī kritiķu grupa, kam/kuriem tu, teiksim, nepatīc kā personība. That said, tas neattiecas uz mani tiešā ziņā - atzīšos, tieši no kritiķu puses neesmu saņēmis nevienu sliktu vārdu par savu mākslu (vienmēr ir bijis pretēji). Taču es neesmu viņus iemācījies uztvert nopietni - liekas, ka labie vārdi ir liekulība (neesmu vienīgais). Tāpēc arī cilvēkam pašam jāceļ gaisā sava aste. Saprātīgi, taču pie katras izdevības.

Piezīmes.

Nekad neesmu baigi pieturējies pie kaut kādiem striktiem treniņu režīmiem. Parasti vienkārši cilāju svarus, taisu preses, squats un plankoju līdz apnīk. Vai kamēr ir iekāriens.

Also. Komēta bija kaut ko ierakstījusi, ka netic, ka makus ar ģimenes bildēm iekšā atdod biežāk nekā makus bez bildēm. Well man makā ir pilnīgs kompromats. Septītās klases bilde un divi poloroīdi no Grieķijas atvaļinājuma. Ja kāds kādreiz ielīdīs manā makā - pats vainīgs.

"it's hard to imagine that the ringing of bells could be outlawed but it was. after the bolsevik decree separating the church and the state in 1918 bell ringing was forbidden on the grounds that they 'disturb public order'. by 1929 the bells were only good for their metal."

dzirdēju interviju, kur stāstīja, ka, zvanot lielos zvanus, skaņa tevi viscaur ietver un vibrē cauri visam ķermenim un tu esi kā transā un aizmirsti visu pārējo, esi vienā ritmā un pulsā ar zvanu skaņām. kopš to dzirdēju, gandrīz visu laiku to iztēlojos.

Neatkarīgi no manas personiskās pieredzes ar I.R. sakiet, dārgie lasītāji, kādas ir jūsu domas par šo -


Poll #21160
Open to: All, results viewable to: All

I. Rimševičs

View Answers

Vainīgs (pēdējo dienu notikumu kontekstā)
5 (50.0%)

Nevainīgs (pēdējo dienu notikumu kontekstā)
5 (50.0%)

Pēc Rimševica intervijā teiktā , ka viņš Krievijā bijis 2010 un 2012 gadā makšķerēt un tur jau esot kā grupu tūrismā - nezinām ar saliks kopā, gribas piebilst, ka LB amatpersona nav gluži tas pats, kas Lejassivēnu zvēraudzētavas vāverīšu dīriķis. Tāpēc Rimševicam pēc Krievijas uzbrukuma Gruzijai 2008. g. vizītēs, kas nav saistītas ar darbu, Krievzemē nebija ko meklēt. Otrkārt, gan Norvik, gan AB.Lv kopā ar Laikmetīgas mākslas muzeju un Skanstes attīstības projektu ir jāfīrē prom pie velna vecāsmātes - jo ātrāk, jo labāk. Tie arī ir vienīgie atzinumi, kuriem šajā brīdī varu daudzmaz piekrist.

Smagumi

Kas rakstīšanu padara tik grūtu, ka pat rakstnieki pēc aicinājuma cīnās ar vēlmi nerakstīt, ir tas, cik tas viss ir daudz. To var paskaidrot tā - iedomājieties gleznotāju, kas arī bieži vien strādā pie gleznas tikpat ilgi kā rakstnieks pie grāmatas. Taču viņš visu laiku redz gleznu. Visu. Tādu, kāda tā ir. Ir acīmredzams, kas tur vēl ir jādara, un ir vieglāk galvā iztēloties vēlamo rezultātu. Protams, ir mokas, kā to panākt, ir procesā veikti labojumi utt, bet tomēr un tomēr tā glezna ir redzama vienā piegājienā.
Grāmata ir laikā izsmērēta glezna, kurai tomēr ir jāsaskan vienotā stāstā, jārada tā viena kopējā sajūta. Ir tik daudz kas jāpatur prātā. Tik bezgalīgi daudz kas jāsaskaņo. Tik ļoti lielas iespējas kļūdīties sīkā detaļā, kas visu sabojā, ka nolaižas rokas.
Tad, kad es zīmēju, es prātā redzu to ideālo gleznu. Kad es rakstu, ir tumšs.

Jau 2. stundu Splendidā skatos kkādu blacksploitation žanra k/f par ģeniālu "kneegrow" (mīlu šo vārdu) matemātiķi, kura werkoja NASĀ rasistisko 60to sākumā. Jūtos ekstra pašironiski. Tipa to mums dāvā ASV vēstniecība Black History mth ietvaros (tas nebij rudenī?).