Lasot rakstu par internetā izteiktiem draudiem, es aizdomājos par to, vai brīvība vienmēr ir saistīta ar risku, un vai drošības cena vienmēr ir atteikšanās no brīvībām? Šāds jautājums, piemēram, kādu laiku atpakaļ parādījās kādā rakstā par video novērošanu. Londona bija minēta kā spilgts piemērs totālai novērošanai drošības vārdā. Tur gan blakus tēma bija sabiedrības informētība par to, kam un pie kādiem nosacījumiem šis video novērošanas materiāls ir pieejams.
Šodien izlasītajā rakstā bija minēta kāda upura neizpratne par to, kāpēc policijai nav instrumentu noskaidrot īsziņas sūtītāja indentitāti, kurš ziņas ir sūtījis, izmantojot priekšapmaksas karti. Es saprotu cilvēka sāpi konkrētā situācijā, bet iztēlojos arī to distopisko situāciju, kur tu Zelta Zivtiņu vari iegādāties tikai uzrādot pasi. Ja mēs ejam hipotētiskos scenārijos, un iztēlojamies pilnīgi valsts kontroli pār visu notiekošo valstī uzstādītā komunikācijas infrastruktūrā, kur patiesa anonimitāte būtu iespējama tikai runājot ar cilvēku klātienē. Iedomājies, ja tev varētu inkriminēt noziedzīgu nodomu pilnīgi par visu, kas ir ierakstīts likumā, ieskaitot vēlmi iegādāties alkoholu ārpus legālā laika. Vai arī mans mīļākais piemērs par ielas šķērsošanu pie sarkanās gaismas trijos naktī. Vai tas ir noziegums? Varu derēt, ka par to varētu saņemt sodu, ja katrā krustojumā būtu kamera, un automatizēta sodu fiksēšana un piemērošana. Vajadzētu tikai likumu, kas to atļauj šo automatizāciju un pieeju video materiāliem. Kā būtu ar iešanu uzpīpēt pandēmijas laikā pēc vienpadsmitiem?
Bet atgriežoties mūsu realitātē, kur online vardarbības upurus mēdz saukāt par sniegpārsliņām. Tā ir diezgan vājprātīga situācija, ka tu esi saņēmis anonīmus draudus, un tu nevari izslēgt situāciju, ka tu ar šo draudu izteicēju sastapsies darbā. Tev nav iespējams zināt, vai cilvēks šos draudus ir gatavs realizēt, kā arī uzzināt, kurš šis cilvēks ir. Tavas opcijas ir vai nu nedomāt par to, vai turēt aizdomās visus. Domāju, ka kaitējums gan draudu saņēmējam, gan iespējams sabiedrībai kopumā nav hipotētisks. Bet kaut kādā ziņā kaitējums rodas no šo draudu saņemšanas fakta. Iedomājies, ja tu satiecies dienā ar divdesmit svešiem cilvēkiem, un kādas domas šiem cilvēkiem ienāk prātā par tevi. Iespējams tikai katra simtā svešinieka domas tevī radītu satraukumu, bet tev kaitējums netiek nodarīts, kamēr cilvēks šīs domas patur pie sevis, un nekad nav apsvēris rīkoties atbilstoši šīm domām. Bet ja tevi satrauc šo domu fakts, un tas tev liktu turēt aizdomās katru, tā būtu diezgan iespaidīga sevis spīdzināšana. Un nenoliedzami arī īsts kaitējums.
Visbeidzot tas, ka kādam šķiet ok izteikt kādus draudus. Tipiskākais, laikam, ir draudi kādu izvarot, parasti sievieti. Pat ja šāds uzskats ir margināls, tādu ir redzēts pārāk daudz, lai neuzskatītu, ka tā nav problēma. Pat viena, piemēram, izvarošana ir tieši viena izvarošana par daudz, lai ar to nesamierinātos, pat ja pretī ir miljons cilvēku, kuriem pat doma par to šķiet slima. Nav, piemēram, vakcīnas, kas šādas domas izskaustu kā slimību, vai skolā jākārto eksāmens, kas pārliecinātos, ka kopā ar reizrēķinu, tu fundamentāli esi apguvis, kas ir labi, un kas ir slikti. Katram ir dota brīvā griba būt labam cilvēkam vadoties pēc diezgan brīvas interpretācijas. Un tur atkal ir vieta idejām par distopiju, kur tev borē pareizās lietas pēc pareizās grāmatas tik ilgi, kamēr rodas pārliecība, ka tu tās esi apguvis.
Skaidrs, ka realitātē eksistē kaut kāds vidusceļš starp absolūto brīvību un absolūto drošību. Bet ir diezgan satraucoši, cik ļoti daudz cilvēku ir gatavi šķirties no savām brīvībām apmaiņā pret drošību, vai arī ir nezināšanā par to, ka tieši šāds dīls ir noticis, un uzskata, ka viņi tādā veidā neko nezaudē no savām brīvībām. Kaut kādā ziņā jau, protams, nezaudē, līdz tam brīdim, kad viņiem pašiem rodas vēlme šādas brīvības izmantot, un secina, ka tādu tur vairs nav, un viņi paši to ir pieprasījuši. Es noteikti domāju, ka tā ir problēma, ka tik daudziem šķiet normāli izteikt vai normalizēt draudus, bet es noteikti gribētu arī zināt, kā šādas lietas tiktu risinātas, nevis akli paļautos, kā "kāds tur" to vienkārši atrisinās, un ka vienā brīdī jebkurš mobilās ierīces lietotājs būtu absolūti viegli identificējams just in case.