Pēc jautājuma par priekšnieka lelli, kuru pagrabā darbiniekiem ir atļauts sist būtu jāuzraksta par jocīgajiem mītiem par Japānu vispāri.
Kad biju Izraēlā, tad katrs otrais man stāstīja, ka Izraēla ir ziņu varonis: tik maza valsts ražo tik daudz pasaules ziņu, pilnīgi superzvaigzne.
Japānai ir kas līdzīgs, bet Japāna ražo mītus pati par sevi.
Katru mītu, laikam, izkliedēt nesanāks, tāpēc iziešu cauri tikai populārajiem un tiem, kurus varēju tā uz sitiena atcerēties.
Tātad, vai tā ir taisnība, ka japāņu firmās ir prakse nolikt bosa lelli dabiskā izmērā, kurai var sadot pa purnu? Nē, tā nav taisnība. Un diez vai tā vispāri kādreiz bija taisnība.
Japāņi viens otru vēro nepārtraukti meklēdami skaidas acīs un ja katrs saprot, ka ja kāds sitīs lelli pat relatīvi privātā istabā, tad tas cilvēks uzreiz būs ar "ahā! priekšnieka nīdējs!" lāstu un par izaugsmi varētu aizmirst. Ir vēl dzirdēts arī cits mīts, kur tajā pašā pagrabā ar priekšnieka lelli esot firmas produkti iztaisīti no stikla, kurus var sasist pret sienu lai tiktu vaļā no stresa.
Par stresu runājot, ir labi zināms, ka japāņi nenormāli dzer. Piektdiena? Visi kopā iet dzert, neatkarīgi vai gribās vai nē.
Un tā gan bija taisnība. Mūsdienās tās normas jau ir stipri liberālākas un vismaz Tokijas firmās neiet kopā dzert, vai iet un nedzert ir pilnīgi normāli, bet kaut kur tālāk no galvaspilsētas tas noteikti ir palicis. Es atbraucu laikā, kad šī transformācija bija tikai sākusies un uz manu ieteikumu padzert tēju, kad visi dzer alu, saņēmu visai niknus skatienus. Un pasūtīt ko tādu, kas nav tas, ko tagad dzer visi? Ei nu, tavu nepieklājību. Tas, starp citu, joprojām ir daudz vai maz aktuāli, bet nekādas sankcijas izņemot nelaipnu skatienu neseko.
Tā viņš ir, japāņu kolektīvos notiek ļoti daudz klaigāšanas, sišanas pa galdu, lietu mētāšanas un kā vēl ne... Bet tam reti seko reālas darbības. Apmēram kā tuvajos austrumos: viens uz otru klaigā, apsaukā pēdējiem vārdiem, bet palaist rokas gan ir kas neiedomājams.
Par neiedomājamo runājot, firmas dzerstiņos, kurus minēju augstāk, ir noteikums, ka kas notiek dzerstiņā, tas tur paliek. Tā ir vienīgā vieta, kur darbinieki var būt tādi, kādi tie ir bez firmas normu uzliktajiem rāmjiem. Man par to joprojām dažreiz ir šoks un es neesmu pārliecināts, ka kādreiz no tā tikšu vaļā. Piemēram: aizgājām uz lielo korporatīvo pārtī. Pārtijā man klāt apsēdās jaunkundze, kura visu laiku piedāvāja vairāk sakē, ielika ēdienu paplātē un mīļi runājās. Braucot mājās mūsu vilciens bija kopā, tāpēc sanāca arī daudz ko parunāt. Kad bija laiks šķirties, aizgājām katrs uz savu pusi. Man bija prieks, ka parādījās jauns draugs, jeb draudzene darbā, ar kuru varēs normāli parunāt. Nākamajā dienā sasveicinājos, saņēmu tikai nicinošu skatienu pretī. Biju domājis, ka kaut ko nepareizu pateicu, bet nākamajā pārtijā tas pats stāsts ar to pašu jaunkundzi atkārtojās. Man personīgi tā pilnīgā seju maiņa šķiet divkosīga, tāpēc ar cilvēkiem, kuri to piekopj, cenšos pārāk tuvs nekļūt.
Nākamais mīts būs par apakšbiksēm. Vai tā ir taisnība, ka Japānā tirgo lietotas apakšbikses automātos? Goda vārds, es izmeklēju visu Japānu. Redzēju vārītas olas automātos, pornožurnālus automātos, rīsus automātos, ceptas lapsenes automātos, bet apakšbikses? Ne vienu vienīgu reizi. Labi, šeit man būs jāpasaka, ka mīts nāk no kāda sēksšopa Tokijā, kur tāds automāts ir, bet tas ir vairāk kā ģimmiks lai pasmietos, nevis nopietns tirdzniecības agregāts. Tajā pašā sēksšopā uz sienas karājas ūsains gumijas vīrietis, bet neviens taču nesaka, ka pa visu Japānu uz sienām karājas ūsaini gumijas vīrieši, ko?
Ko vēl? Vai tā ir taisnība, ka japāņi strādā tik daudz, ka mirst darbā un tam ir speciāls vārds? Jā, tā ir. Tiesa, to īpaši nevajadzētu romantizēt, jo tas speciālais vārds burtiski nozīmē "nāve noguršanas dēļ", ne vairāk, ne mazāk. Tādi gadījumi ir un viņi uztrauc firmu lielos bosus, it īpaši slidenos gadījumos, kad darbinieks ir pakāries vai izmeties pa logu, bet iemesls bija pārlieku lielā darba slodze. Tas ir atsevišķš temats, bet, man šķiet, šeit darbā ir divi fenomeni. Pirmais ir garīgās veselības traucējumu ignorēšana - tas ir tabū, aiziet pie ārsta ir kauns, kā padomju savienībā. Otrais ir despotiskās vadīšanas metodes, kuras, diemžēl, ir populārākas, nekā vajadzētu.
Nu un, pēdējais, smieklīgais mīts ir par japāņu seksualitāti. Man ir gadījies dzirdēt, ka japāņu sievietes turpat vai iziet vīriešu pavedināšanas kursus un gultas sporta treniņus... Diemžēl, dāmas un kungi, tas ir tikai mīts. Es teikšu vairāk, tas nav tikai mīts, tas ir pilnīgi pretēji realitātei. Ne tikai veselības mācība skolās ir atcelta, jo sekss ir netikls un vispār kauns (hej, kā Latvijā un Krievijā!), bet arī statistika rāda, ka gandrīz puse no cilvēkiem savā 30. dzimšanas dienā ir jaunavīgi. Pārāk aizņemti, pārāk daudz sabiedrības rāmju lai kādu satiktu, pārāk maz normālu potenciālo partneru, pārāk maz pārliecības par saviem spēkiem... Kā kuram. Tāds tās lietiņs.
Kad biju Izraēlā, tad katrs otrais man stāstīja, ka Izraēla ir ziņu varonis: tik maza valsts ražo tik daudz pasaules ziņu, pilnīgi superzvaigzne.
Japānai ir kas līdzīgs, bet Japāna ražo mītus pati par sevi.
Katru mītu, laikam, izkliedēt nesanāks, tāpēc iziešu cauri tikai populārajiem un tiem, kurus varēju tā uz sitiena atcerēties.
Tātad, vai tā ir taisnība, ka japāņu firmās ir prakse nolikt bosa lelli dabiskā izmērā, kurai var sadot pa purnu? Nē, tā nav taisnība. Un diez vai tā vispāri kādreiz bija taisnība.
Japāņi viens otru vēro nepārtraukti meklēdami skaidas acīs un ja katrs saprot, ka ja kāds sitīs lelli pat relatīvi privātā istabā, tad tas cilvēks uzreiz būs ar "ahā! priekšnieka nīdējs!" lāstu un par izaugsmi varētu aizmirst. Ir vēl dzirdēts arī cits mīts, kur tajā pašā pagrabā ar priekšnieka lelli esot firmas produkti iztaisīti no stikla, kurus var sasist pret sienu lai tiktu vaļā no stresa.
Par stresu runājot, ir labi zināms, ka japāņi nenormāli dzer. Piektdiena? Visi kopā iet dzert, neatkarīgi vai gribās vai nē.
Un tā gan bija taisnība. Mūsdienās tās normas jau ir stipri liberālākas un vismaz Tokijas firmās neiet kopā dzert, vai iet un nedzert ir pilnīgi normāli, bet kaut kur tālāk no galvaspilsētas tas noteikti ir palicis. Es atbraucu laikā, kad šī transformācija bija tikai sākusies un uz manu ieteikumu padzert tēju, kad visi dzer alu, saņēmu visai niknus skatienus. Un pasūtīt ko tādu, kas nav tas, ko tagad dzer visi? Ei nu, tavu nepieklājību. Tas, starp citu, joprojām ir daudz vai maz aktuāli, bet nekādas sankcijas izņemot nelaipnu skatienu neseko.
Tā viņš ir, japāņu kolektīvos notiek ļoti daudz klaigāšanas, sišanas pa galdu, lietu mētāšanas un kā vēl ne... Bet tam reti seko reālas darbības. Apmēram kā tuvajos austrumos: viens uz otru klaigā, apsaukā pēdējiem vārdiem, bet palaist rokas gan ir kas neiedomājams.
Par neiedomājamo runājot, firmas dzerstiņos, kurus minēju augstāk, ir noteikums, ka kas notiek dzerstiņā, tas tur paliek. Tā ir vienīgā vieta, kur darbinieki var būt tādi, kādi tie ir bez firmas normu uzliktajiem rāmjiem. Man par to joprojām dažreiz ir šoks un es neesmu pārliecināts, ka kādreiz no tā tikšu vaļā. Piemēram: aizgājām uz lielo korporatīvo pārtī. Pārtijā man klāt apsēdās jaunkundze, kura visu laiku piedāvāja vairāk sakē, ielika ēdienu paplātē un mīļi runājās. Braucot mājās mūsu vilciens bija kopā, tāpēc sanāca arī daudz ko parunāt. Kad bija laiks šķirties, aizgājām katrs uz savu pusi. Man bija prieks, ka parādījās jauns draugs, jeb draudzene darbā, ar kuru varēs normāli parunāt. Nākamajā dienā sasveicinājos, saņēmu tikai nicinošu skatienu pretī. Biju domājis, ka kaut ko nepareizu pateicu, bet nākamajā pārtijā tas pats stāsts ar to pašu jaunkundzi atkārtojās. Man personīgi tā pilnīgā seju maiņa šķiet divkosīga, tāpēc ar cilvēkiem, kuri to piekopj, cenšos pārāk tuvs nekļūt.
Nākamais mīts būs par apakšbiksēm. Vai tā ir taisnība, ka Japānā tirgo lietotas apakšbikses automātos? Goda vārds, es izmeklēju visu Japānu. Redzēju vārītas olas automātos, pornožurnālus automātos, rīsus automātos, ceptas lapsenes automātos, bet apakšbikses? Ne vienu vienīgu reizi. Labi, šeit man būs jāpasaka, ka mīts nāk no kāda sēksšopa Tokijā, kur tāds automāts ir, bet tas ir vairāk kā ģimmiks lai pasmietos, nevis nopietns tirdzniecības agregāts. Tajā pašā sēksšopā uz sienas karājas ūsains gumijas vīrietis, bet neviens taču nesaka, ka pa visu Japānu uz sienām karājas ūsaini gumijas vīrieši, ko?
Ko vēl? Vai tā ir taisnība, ka japāņi strādā tik daudz, ka mirst darbā un tam ir speciāls vārds? Jā, tā ir. Tiesa, to īpaši nevajadzētu romantizēt, jo tas speciālais vārds burtiski nozīmē "nāve noguršanas dēļ", ne vairāk, ne mazāk. Tādi gadījumi ir un viņi uztrauc firmu lielos bosus, it īpaši slidenos gadījumos, kad darbinieks ir pakāries vai izmeties pa logu, bet iemesls bija pārlieku lielā darba slodze. Tas ir atsevišķš temats, bet, man šķiet, šeit darbā ir divi fenomeni. Pirmais ir garīgās veselības traucējumu ignorēšana - tas ir tabū, aiziet pie ārsta ir kauns, kā padomju savienībā. Otrais ir despotiskās vadīšanas metodes, kuras, diemžēl, ir populārākas, nekā vajadzētu.
Nu un, pēdējais, smieklīgais mīts ir par japāņu seksualitāti. Man ir gadījies dzirdēt, ka japāņu sievietes turpat vai iziet vīriešu pavedināšanas kursus un gultas sporta treniņus... Diemžēl, dāmas un kungi, tas ir tikai mīts. Es teikšu vairāk, tas nav tikai mīts, tas ir pilnīgi pretēji realitātei. Ne tikai veselības mācība skolās ir atcelta, jo sekss ir netikls un vispār kauns (hej, kā Latvijā un Krievijā!), bet arī statistika rāda, ka gandrīz puse no cilvēkiem savā 30. dzimšanas dienā ir jaunavīgi. Pārāk aizņemti, pārāk daudz sabiedrības rāmju lai kādu satiktu, pārāk maz normālu potenciālo partneru, pārāk maz pārliecības par saviem spēkiem... Kā kuram. Tāds tās lietiņs.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}