January 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Sep. 25th, 2021

Kaut kā jocīgi. Izrādes bez maskām vakcinētiem, pārslimojušiem; izrādes ar maskām ar negatīviem testiem

Kamēr es šodien ņemu nost radiatoru, brālis uzkāpj Monblānā.

Austrālija ir Rietumu avangardā. Parāda kam domāta mūsdienu policija, pretterorisma vienības un armijas. Lai apspiestu un terorizētu savas tautas, nevis tvartītu noziedzniekus vai sargātu pret naidnieku.

Katru reizi ieraugot rudens lapas, atceros senas kihelkonnas vaimanas un pēc tam atrasto preventīvo knifu - paņemt lapas jau tagad. Un nekad tā arī nerealizēju. Šodien bijām bibliotēkā, beidzot visi paņēma katrs savu grāmatu, gaidot karieti izrādījās, ka blakus ir valriekstu koks. Paņēmām dažus augļus mājās attaisīt, paskatīties kas iekšā. Un dažas smukas lapas, jau ieliku kladē zem sloga žāvēties, sāku justies gandrīz gatava pēdējā vakara pēkšņajam pārsteigumam

jreg table

Saruna Kriss Martenson ar Dāvidu Icki https://odysee.com/@Chris_Martenson:2/DavidIcke:0

Tas ja vēlies pats savilkt kādas sakarības, nevis sekot televizoram. Paldies Formicai par atrādīšanu.

Otra lieta. Padomāju par pazīstamajiem un špricēšanos. Secinājums - uzņēmēji nešpricējas, jo paši meklē info, darba ņēmēji špricējas, jo pieraduši darīt ko viņiem liek.

konsekrācija ir jēdziens, kas no reliģijām nav iegājies valodā. man pagāja laiks, kamēr es sapratu, ko tas nozīmē manā garīgajā praksē, un proti, viss, ko es daru, ir ziedi, ko es nolieku Dievam pie kājām.

ir milzīga starpība, vai man kāds saka, ka man tā ir jādara, vai arī es to saprotu. pašlaik jūtu, ka notiek milzīga transformācija varas (morāles) attiecībās, ir cilvēki, kas noteikti nomirs vecajā paradigmā, kur lietas tiek darītas aiz bailēm (no sevis vai citu dzīvnieciskās dabas), nevis aiz brīvas izvēles, kas nāk caur atziņu, pēc kuras tā patiesībā vairs nav izvēle, kur pats vārds "izvēle" kļūst absurds, jo nav nekā ārpus mīlestības.

Statistika vs intuīcija: covid ~ 40 aviokatosrofas dienā

Viens no populārākajiem pretvakcinācijas aktīvistu saukļiem ir - "bet izdzīvo taču 99.x% !!!"

Šoreiz nestrīdēšos par to cik pareizs vai aplams ir skaitlis sajos saukļos, bet tikai nodemonstrēšu, cik ļoti nepareizi mēs novērtējam reālos ikdienas riskus, kas ir daudzas, daudzas reizes mazāki par 0.x%. Konkrētā piemēra ideja aizgūta no reddit komentāra, bet skaitļi no statistikas lapām internetā.

Tātad, Latvijā kopš pandēmijas sākuma miruši 2675 cilvēki, jeb 0.14% iedzīvotāju. Šis procents ir no visiem iedzīvotājiem, nevis no saslimušajiem. Starp saslimušajiem mirstība oficiāli ir 1.8% (bet nu droši vien mazāk, jo ne tuvu ne katrs testējas). No pandēmijas sākuma pagājuši rupji rēķinot 18 mēneši, tātad iet runa par mirstību aptuveni 0.096% gadā - jeb, 99.9% izdzīvotāju gadā!

Salīdzinājumam ar daudziem bailīgu pieredzi, salīdzināsim šo risku ar aviokatostrofām. Pirms covid gada laikā komerciālos reisos cilvēki lidojuši 4.5 miljardus reizes. Ja izdzīvotu 99.9%, tas nozīmētu 4.5 miljonus aviokatostrofās mirušo katru gadu. Jeb, pieņemot vidējo lidmašīnas ietilpību 300 pasažieri, tas atbilstu 40 aviokatostrofām dienā. Nez, vai tās vispār vēl ziņās rādītu?

Bet vispār man ir dilemma - gleznot, jo no visām pusēm nāk atgādinājumi par apsolītiem, bet nepadarītiem darbiem. Vai glābt āboļus? Aborigen, Krii jūs taču varētu gribēt pa kādai zapts burciņai?

Mēs jau šai situācijā esam bijuši..., emmm pirms gadiem astoņiem?
Kaķa sakarā ar atkal izlikšanu uz ielas, mēğina ievākties mūsmājās, maksājot žurkuļu depozītu. Tikai toreiz viņa bija jauna un medīt bija nieks, tagad tas ir sirms, radikulīta savilkts kaķis ar "rakstura" niansēm.
Un tā vakarnakt pa visu milzu lietu viņa ieradās pie loga ar žurķi zobos, slapja līdz pēdējam spalvas kumšķītim un divas stundas man nervozi kaut ko stāstīja, te izkāpjot pa logu, te atkal prasoties iekšā. Vienbrīd, gluži vai sāku bažīties, ka kaķis jūk prātā. Tā tik man vēl trūkst.

Īsi sakot šodien visiem sāp galva no neizgulēšanās, bet Kaķa guļ A. izstabas vidū uz spilventiņa.

Paskatījos kas vispār vēl teātrī dabūjams. Ļoti silda sirdi daudzās izpirktās izrādes. Un vēl ļoti gribu uz Benjamiņu, bet ne uz kino. Tā skatīties seriālu drusku kā zobu sāpes. Diez būs opcija legāli un damaksājot skatīties mājās?

Aģentūrai laikam arī gandrīz viss nokavēts, es biju aizmirsusi un noskatījos tikai pirmo.

moral hazard

https://youtu.be/hN8Q-cye-qg

#Gammon
#Werner

Meklēju filmu, kas līdzīga Gruz 200 un nonācu līdz krievu filmai, kas saucās Durak. Tieši tas, kas bija vajadzīgs, iespējams pats esmu pa dzīvi gājis ar nepatiesu taisnības sajūtu, kas visu laiku ir tikusi ar ķieģeli pietaisnota, bet šis bija tik jauks gabals, ko vienkārši var ierindot plauktiņā - super filma :) Filmu Kačagar noskatīšos noteikti vēlreiz, bet neesmu pārāk apņēmības pilns skatīties, ko tik smagu.

Sep. 24th, 2021

Nenormāls nogurums ir uznācis..iespējams pārāk daudz klausos visādus sūdus intervijās, bet kad atkal un atkal es dzirdu, dari to, kas Tev patīk un Tu būsi laimīgs. Tad man rodas jautājums, varbūt tomēr vajadzētu darīt pilnīgi, ko citu. Piemēram bērnībā mani afigena interesēja, ka varētu kļūt par mācītāju. Iespējams, tas man būtu afig paticis, labprāt uzklausu citus cilvēkus, kas stāsta sūdu, apmaiņā pret šo sūdu saņemtu naudu un iespraustu mutē miltu izstrādājumu. Visi būtu laimīgi.

clap clap

Pirmo reizi iesniedzu VKKF projektu ātrāk kā stundu pirms termiņa.

Pašaus vaļā vien' burbul'.

Galu galā viss aizies pa pieskari un mēs pie tā nebūsim vainīgi, vai ne. :D

Tātad man ir plāns ķermeņa estētikas kursā seminārā analizēt Die Antwoord: Fat Faded Fuck Face kā mākslas darbu, kas nojauc miesas/prāta duālismu (tekstā izsakot "faded" caur ķermeni, klipā izmantojot ķermeni kā diskursa un simbolikas iemiesojumu)

1000 ways

Tags:

Mocim ir viena problēma ar ko jau teju mēnesi galā netieku - mapes, mapes. Alvis (mk jāņmuiža, ktm specs, džeks ar astoņiem flekšiem) aizsūtīja uz vienu servisu kuri varētu vairāk ko par suzuki zināt.
Aizbraucu, eju garāžā runāties.
- Sveiki! Kā iet?! - ierastais smōltōlks no manas puses.
- Čau! - atbild man tipiņš ar uguņainām acīm, stāvot pie trīsdesmito gadu forda, kas pārtaisīts pēc pēdējām modes tendencēm, uzreiz monolōgā izstāstot, ka netiekot ar sadaleni galā, tā esot no 73. gada, domāta 500hp motoram, bet šis esot 68. gada motors ar 120hp, vaina esot mazajās atsperītēs, ko pēc ilgiem meklējumiem ībejā atradis, bet tāpat neesot īstās, jo vakuuma testeris rāda tikai 12, nevis 20, būšot jāsaīsina. Ar šādām mašīnām pa jūtas sālsezeriem viņa draugi braucot, bet sāls un gaiss ir sauss, nekas nerūsē (seko plašs izklāsts par sālsezeru ekosistēmām un to maiņu dažādos gadalaikos) un, lai arī visas detaļas viņa dzimtajā detroitā taisītas, neko vairs dabūt nevarot, tur tās izbeigušās vispirms.

Lieliski, sen tik skaistu sasveicināšanos nebiju piedzīvojis!

Mapēs moču vīrs gan neko palīdzēt nevarēja, sūta uz lielo pilsētu. Kaut kad aizbraukšu, bet pieļauju, ka visticamāk beigu beigās pašam būs jāpērk kopmis un jāmēģina tikt galā. Forši jau, man patīk.

Bilde kaut kad vēlāk instastorijā. Bērni tagad gulēt jānoliek.



Citās ziņās - šorīt mana obligāto klavieru skolotāja ar kovidu aizgāja.