
Šoreiz es rakstīšu relatīvi skaidrs, jo dzēris neesmu 2 dienas, bet viss vēl iekšā cepjās, kamēr lokomotīves katls atdzisīs, un tā kopumā ir nedēļa līdz patiesi skaidram, kaut sajūta, ka esi ok jau būs pēc nākamajām pāris dienām.
Nopircis tabaku, es uz brīdi veikalā apstājos, paskatījos uz šņabenes ieeju, uz sekundēm, un neļāvu sev neko apsvērt. Tikai pāris sekundes, un neatskatoties prom. Es atceros 2022 izvēli, kad tikko nopircis kokču, gāju garām ATM un nodomāju "labāk atstāj to uz ATM". Es biju vēl skaidrs. Neatstāju. Ja jau nopirkts, nopirkts. Sekoja 3 nedēļnieks, un sabojātas darba attiecības. Tas 1,5 eiro, ko toreiz nenoziedoju, man maksāja vairākus simtus tobrīd, un vēl ieskatoties gadus tālāk, nesalīdzināmi.
Es nekliedzu, ka tagad nu baigi viss labi. Benderi ir murgaina spirāle, vieni un tie paši paterni atkal un atkal, tikai katrreiz arvien bīstamāki priekš cerīgākas nākotnes.
Un kauna man nav par šo visu runāt, patētski vai nē.
Daudz labāk, nekā gulēt diendusas savā piecūkotajā klīnikā, skaitot minūtes, bet tā arī iemiegot tikai uz minūtēm. Gaidot nākamo nakti ar rēgiem istabā.